Nav uzminams, kur, kad un kādos apstākļos Pāvils to visu pieredzējis. Katrā ziņā jau tas fakts vien, ka Pāvils trīs reizes piedzīvojis katastrofu jūrā, ir pietiekams pierādījums tam, ka pa jūru viņš ceļojis biežāk, nekā tas apgalvots «Apustuļu darbos». Šo aprakstu autora rīcībā droši vien bijis gadījuma rakstura nesakārtots biogrāfisks materiāls, kuru viņš pēc sava ieskata tad izkārtojis trijos ceļojumos pēc tajā laikā iecienītā simetriskās kompozīcijas principa. No- trūcīgā biogrāfiskā materiāla šādā veidā tad nu arī radies savdabīgs triptihs, tātad mākslīgs, uz papīra izdarīts, bet vēstures patiesībai neatbilstošs darbs.
Vispārliecinošāko pamatojumu šādam raksturojumam sniedz fakts, ka autors sava vēstījuma ietvaros bijis tik nekonsekvents, ka pats runā sev pretim, aizmirsdams, ko viņš rakstījis agrāk. Turklāt tas notiek tik svarīgā jautājumā kā Pāvila brīnumainās atgriešanās norise — tātad runa ir par notikumu, kurš baznīcai ir ārkārtīgi svarīgs un kurā, liekas, visam vajadzētu būt pilnīgi skaidram, lai nevarētu apšaubīt ne mazāko sīkumu.
«Apustuļu darbos» atrodam veselus trīs šā svarīgā notikuma variantus: vienreiz — paša autora sniegumā, bet divas reizes — Pāvila pārstāstījumā viņa runās Jeruzalemes tautai un ķēniņam Agripam. Šīm versijām kopīgs
ir tas, ka Jēzus Pāvilam nav parādījies personīgi, bet no debesīm piepeši atspīdējusi žilbinoša gaisma un bijusi dzirdama viņa balss. Taču pārējās šā notikuma detaļas nesaskan. Pirmajā versijā (9:7) Pāvila ceļa biedri stāvējuši kā mēmi, «balsi gan dzirdēdami, bet nevienu neredzēdami». Otrajā versijā (22:9) notiek pretēji, jo tie paši Pāvila pavadoņi «gan redzēja gaismu, bet balsi… nedzirdēja». Trešajā versijā (26:14) Pāvils kopā ar saviem pavadoņiem nokrīt zemē, tātad visi gan redzējuši gaismu, gan arī dzirdējuši balsi.
Divās pirmajās versijās Jēzus saka aptuveni vienu un to pašu: «Saul, Saul, ko tu mani vajā? Tev grūti nāksies pret d
Pilnīgi skaidrs, ka «Apustuļu darbu» autors Jēzum liek mutē pats savu doktrīnu par Pāvila lomu un nozīmi baznīcas vēsturē. Šajā piemērā redzam, cik bezrūpīgi viņš pārveido pat jau tradicionāli atzītus Jēzus izteikumus, ja tas bija nepieciešams viņa paša propagandas mērķiem. To darot, viņu ne mazākā mērā nemulsina tekstuālās atšķirības, kuras rodas stāstījumā un met ēnu uz tā ticamību.
Bet tagad ielūkosimies Pāvila vēstulēs, lai redzētu, kā viņš pats attēlo tikšanos ar Jēzu. Vēstulē galatiešiem ir vieta, kas izraisa dziļas pārdomas: «Bet kad tam, kas mani no mātes miesām izredzējis un savā žēlastībā aicinājis, labpatika savu dēlu manī atklāt, lai es prieka vēsti par viņu nestu pagānu tautām, tad es tūdaļ negriežos pēc padoma pie miesas un asinīm, nedz nogāju uz Jeruzalemi pie tiem, kas priekš manis bija apustuļi, bet aizgāju uz Arābiju un atkal atgriezos atpakaļ Damaskā» (1:15—17).
Iznāk, ka pats Pāvils šo atgriešanās aktu raksturo kā iekšēju atklāsmi, kā dziļi subjektīva rakstura pieredzi. Tā ir viņa paša personīgā atzīšanās vēstulē, kuras autentiskums nav ticis apstrīdēts. Tālab grūti noliegt, ka šie apustuļa Pāvila vārdi ir vienreizēji nozīmīgi.
Turpretī «Apustuļu darbi», kas uzrakstīti dažus desmit gadus vēlāk, šo notikumu sniedz citā variantā, ko laiks un teiksmas stipri pārveidojušas. Tas jau ir rosīgās iztēles auglis, ko radījuši savā ticībā dedzīgi, bet vienkārši cilvēki, kuri šo baznīcai tik vēsturiski nozīmīgo momentu nav varējuši iedomāties citādi, kā vien liela brīnuma dramatiskās dekorācijās, ārēji iemiesotu ar gaismas žilbu debesīs, neredzamā Jēzus balsi un šās aizsaules parādības satriektiem aculieciniekiem.
Mūsu kritisko pārspriedumu gaismā «Apustuļu darbi» nav atzīstami par historiogrāfisku sacerējumu. Tiem piemīt tipiskas hagiogrāfijas iezīmes, jo pārāk daudz tajos visvisādu brīnumu un neticamu notikumu.
Taču ar to mēs negribam sacīt, ka tajos nebūtu itin nekā ticama. Tie ir patiesības un izdomu konglomerāts, kuram labi piederas Gētes pazīstamā darba nosaukums — «Dzejojums un patiesība». Par vēsturiskiem faktiem mēs droši varam uzskatīt to, ko autors pastāsta par Pāvila misijas darbību helēniskajās pilsētās, par konfliktiem, kādos viņš nokļūst šajās gaitās, un vispār par viņa nopelniem baznīcas labā. Tāpat vairāki viņa pārstāstīti notikumi un ziņas par atsevišķiem cilvēkiem, tās salīdzinot ar citiem vēstures avotiem, to skaitā ar Jozefa Flāvija darbiem, izrādījušies patiesi. Bez tam rodas iespaids, ka viņš labi pārzinājis visu, kas attiecas uz jūras ceļiem un kuģošanu Adrijas jūrā un Vidusjūrā, turklāt viņam labi pazīstamas bijušas paražas un sabiedriskās attiecības aprakstītajās zemēs.
