Vai pazīstamā Bībeles pētnieka spriedums ir pareizs? Liekas, ka aiz dažādiem apsvērumiem uz šo jautājumu jāatbild noliedzoši. Nedrīkstam aizmirst, ka Pāvils runāja Atēnās un ar atēniešiem, tātad apstākļos, kur vispārzināms bija šāda veltījuma uzraksta patiesais skanējums. Vai Pāvils būtu iedrošinājies mānīties ar savu argumentu tādu cilvēku priekšā, no kuriem katrs tūlīt varēja to atmaskot kā viltojumu? Mums šķiet, ka Pāvils bija pārāk inteliģents, pārāk pieredzējis atklātības darbinieks un orators. Pāvilu taču sagaidītu izsmiekls, un viņam uz visiem laikiem vajadzētu šķirties no cerībām, ka izdosies pievērst grieķus savai mācībai.
Tātad mēs nonākam pie slēdziena, ka Pāvils savā runā Atēnu areopāgā — ja vien vispār tāda runa sacīta — nevarēja izmantot līdzīgu argumentu. Tāpēc tas drīzāk uzskatāms par «Apustuļu darbu» autora izdomu, kurš šo runu, tāpat droši vien arī visas citas, pats sacerējis atbilstoši saviem nodomiem. Tātad viņš ir atbildīgs par to, ka šī aplamā versija iekļuvusi Jaunajā derībā. Protams, noteikti gan nav iespējams izdibināt, vai viņš personīgi to izdomājis, vai arī bijis tikai starpnieks, kurš nekritiski pierakstījis ļaužu valodās daudzināto.
«Apustuļu darbu» autoram nevarētu pārmest to, ka viņš savā rakstījumā licis cilvēkiem runāt tā, it kā pats būtu sēdējis starp klausītājiem un cītīgi atzīmējis katru vārdu. Viņa izrīcība bija saskaņā ar tā laika konvencijām, ka aprakstāmo autoru mutē drīkst likt garas un skaisti veidotas runas. Tā rīkojušies gan Aleksandrijas Filons, gan Jozefs Flāvijs, gan Tukidīds un Līvijs, bet Tukidīds pat atklāti atzīstas, ka «Peloponēsas kara vēsturē» uzņemtās runas pats sacerējis pārliecībā, ka viņa varoņi dotajā situācijā tieši tā varējuši runāt.
Tāpat būtu novērtējamas daudzas it kā burtiski pierakstītās runas «Apustuļu darbos». Šodien vairs neviens neiedrošinās apgalvot, ka tās ir autentiskas un tieši tā runājuši Gamaliēls, Stefans, Pēteris vai Pāvils. To vēsturiskā nozīme patiesībā ir niecīga, vislabākā gadījumā tās mūs var interesēt kā paša autora literārās apdāvinātības izpausme vai viņa personīgo uzskatu izklāsts.
Pie vienas no šādām runām ir vērts pakavēties tuvāk, jo tā labi papildina to, ko mums līdz šim izdevies uzzināt par «Apustuļu darbu» autoru kā par vēsturnieku. Tā ir runa, ko Gamaliēls it kā teicis sinedrija, iestādamies par apustuļiem. Šās runas argumentācijā sastopamies ar rupjām vēsturiskām kļūdām. Runātājs min divas ebreju sacelšanās: Teodasa un Jūdas Galilieša vadītos nemierus. Par pirmo no tiem viņš tomēr nevarēja runāt tāpēc, ka šī sacelšanās sākās tikai desmit gadu vēlāk. Otro sacelšanos viņš hronoloģiski izkārto pēc pirmās, lai gan tad jau bija pagājuši četrdesmit gadi kopš šā notikuma.
Vainu par šīm aplamībām grūti uzvelt Gamaliēlam, labam rakstu zinātājam un Jeruzalemes augstākās tiesas loceklim. Tāpēc secinājums var būt tikai viens: šai runai nav pamatojuma nekādos vēsturiskos avotos, tā ir «Apustuļu darbu» autora izdoma. Bet reizē ar to arī liecība, cik vāji šis autors orientējies vēsturiskajā tematikā, pie kuras bija ķēries.
Cenzdamies sakomponēt aizraujošu un dramatisku darbu, viņš novārtā pametis hronoloģiju. Tālab mēs nevaram gūt skaidrību, kad noticis viens vai otrs atgadījums. Par vienīgo hronoloģiski noteikto ziņu, kāda šodien ir mūsu rīcībā, jāpateicas nevis viņam, bet arheoloģijai. No Delfos atrasta uzraksta izriet, ka prokonsuls Gallions, kura tiesas priekšā Pāvils stājās, Korintā uzturējies m. ē. 51. gadā. Šis apstāklis precizēja laiku, kad
apustulis darbojies šajā pilsētā, un tādā kārtā kļuva par atskaites punktu citu viņa biogrāfijas datu aplēsei.
«Apustuļu darbos» mēs lasījām par trim, vēstulēs neapstiprinātiem Pāvila misijas ceļojumiem, kuru laikā viņš pieredzējis gan veiksmes, gan visādas likstas, kas atgadījušās pirms viņa pēdējās uzturēšanās Jeruzalemē un Romā. Starp citu, mēs uzzinām, ka viņš vienu reizi ticis šaustīts un apmētāts ar akmeņiem, kā arī laimīgi pārcietis katastrofu jūrā. Bet izrādījās, ka arī šajā ziņā «Apustuļu darbu» autora informācija bijusi visai nepilnīga. Otrajā vēstulē korintiešiem (11:24—25) Pāvils pats raksta: «No jūdiem es esmu dabūjis piecas reizes četrdesmit sitienu bez viena. Trīs reizes dabūju rīkstes, vienreiz mani mētāja ar akmeņiem, trīs reizes biju ūdens briesmās, visu dienu un nakti biju jūras viļņu varā. Bieži biju ceļojumos, ūdens briesmās, laupītāju briesmās, briesmās savu ļaužu vidū, briesmās pagānu vidū, briesmās uz jūras, briesmās viltus brāļu starpā.»
