Šajā nodaļā aplūkoto neskaidrību vidū varbūt visintriģējošākais ir tas fakts, ka «Apustuļu darbi» palikuši bez nobeiguma un stāstījums tajos apraujas pēkšņi un negaidīti. Pēc vētrainās sastapšanās ar Romas ebreju kolonijas pārstāvjiem Pāvils vēl divus gadus netraucēti sludinājis savu mācību. Bet kas noticis pēc tam? Kāpēc autors pēkšņi apklust tieši tajā brīdī, kad sākas visdramatiskākais Pāvila mūža posms un viņam jāstājas Romas tiesas priekšā, kur viņš, kā vēsta tradīcija, ticis notiesāts uz nāvi?
Vai «Apustuļu darbu» autoram būtu bijis kāds sevišķs iemesls izvairīties no šā notikuma aprakstīšanas? Nekādā ziņā! Pat ja Pāvils tiesā tiktu attaisnots, autors būtu varējis rādīt viņu kā uzvarētāju, turpretī notiesāšana un mocekļa nāve savukārt būtu vainagojums viņa pašaizliedzīgajai un nopelniem bagātajai darbībai. Tieši šādā mocekļa oreolā Pāvilu mums rāda mutvārdu tradīcija.
Kāds īsti noslēpums meklējams tajā faktā, ka autors pēkšņi apklust? Bībeles komentatori to izskaidro ar dažādiem iemesliem. Vieni apgalvo, ka bijusi vēl «Apustuļu darbu» trešā daļa, kurā aprakstits Pāvila tālākais liktenis līdz viņa mūža noslēgumam, bet šī daļa gājusi bojā lielajā Romas ugunsgrēkā 64. gadā. Liesmām plosoties, tām par upuri krituši veseli pilsētas kvartāli ar tūkstošiem namu un tajos dzīvojošiem cilvēkiem, bibliotēkām, arhīviem un pilīm. Vai gan šādos apstākļos kādā namā bojā iet nevarēja arī nelielais manuskripta tīstoklis, kas saturējis šo trešo daļu? Taču ne jau visi atzīst šo izskaidrojumu par pārliecinošu. Daži liek priekšā mīklas vienkāršāku atrisinājumu, proti, viņi domā, ka «Apustuļu darbu» autors gan gribējis, taču nav paguvis pabeigt savu sacerējumu, jo pats, tāpat kā Pāvils, nomocīts Nerona uzsāktajās kristiešu vajāšanās.
Sā izskaidrojuma piekritēji uzskata par iespējamu, ka Pāvils apbedīts masu kapā kopā ar citiem nepazīstamiem mocekļiem un nāvē palicis anonīms. Pēc viņu domām, tradīcija, ka Pāvilam nāves sods, nocērtot galvu, izpildīts atsevišķi un viņa cienītāji apustuli aprakuši savrupā kapā, ir bez jebkāda dokumentāla pamata. Nekāda Pāvila kapa, ko tik neatlaidīgi meklējuši arheologi, vienkārši nekad nav bijis.
Kā gan varēja notikt, ka tik rosīga kristietības izplatītāja varonīgā nāve palikusi neziņas miglā tīta? Bija taču Pāvila biedri, mācekļi un arī pretinieki, kuri kopā ar viņu dzīvoja Romā un tāpēc noteikti būs kaut ko dzirdējuši par viņa nāvi. Kāpēc viņi klusēja un tikai mutvārdu tradīcija, uz kuru grūti paļauties, pievērsās šim jautājumam, turklāt ar lielu nokavēšanos, daudz gadu pēc paša šā notikuma?
Tiek apgalvots, ka nāves brīdī Pāvila tuvumā neesot bijis neviena no viņa biedriem un mācekļiem. Tā secina pazīstamais Bībeles pētnieks Pouels Deiviss. Pēc viņa teorijas, Pāvils sava mūža visgrūtākā pārbaudījuma brīdī bijis pilnīgi viens. Kaut kādu atskārsmi par to varot gūt dažos «Apustuļu darbu» fragmentos. Puteolas ostā un Api ja forumā ticības brāļi viņu gan draudzīgi apsveikuši, bet vēlāk Pāvila tuvumā vairs nav manāmi. Ar viņu sarunājušies un polemizējuši tikai vietējās ebreju kolonijas vadītāji, bet arī tas beidzies ar skarbu šķiršanās ainu. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka Pāvils, stādamies tiesas priekšā un moku stundā nolikdams galvu uz bendes bluķa, bijis pavisam vientuļš. Neviens nav painteresējies par viņa likteni, varbūt pat nav zinājis, kas ar viņu noticis. Pāvils atdevis savu dzīvību dziļas vientulības rūgtajā atskārsmē.
Pārsteidzošs ir tas, ka šai šķietami fantastiskajai angļu Bībeles zinātnieka interpretācijai ir zināms dokumentāls pamatojums. Savas teorijas atbalstīšanai Deiviss atsaucas uz diviem fragmentiem Pāvila otrajā vēstulē Timotejam. Vienā no tiem Pāvils šādos vārdos izsaka savu sarūgtinājumu: «Man pirmo reizi aizstāvoties, neviens nebija klāt, bet visi bija mani atstājuši. To lai viņiem nepielīdzina» (4:16). Kādā citā vietā viņš par savu stāvokli izsakās plašāk. Tur mēs lasām:_«Tu zini, ka ir novērsušies no manis visi tie, kas dzīvo Āzijā, viņu starpā Figels un Hermogēns. Lai tas kungs parāda žēlastību Onēsifora namam, jo viņš daudzkārt atspirdzināja mani un nekaunējās manu važu, bet, nonācis Romā, meklēja mani un atrada» (1:15—17).
Šo pantu tekstā ietvertā informācija ir viennozīmīga: brīdī, kad važās iekalto Pāvilu pārveda uz cietumu, vietējie draugi un biedri pēkšņi pazuda. Visi izklīda, jo «kaunējās» draudzēties ar cietumnieku un piesardzības dēļ labāk turējās tālāk no viņa. Gluži tāpat, kā bija izturējies Pēteris pret apcietināto Jēzu. Tāpēc arī saprotams, kāpēc Onēsiforam pēc atbraukšanas uz Romu vajadzēja taujāt pēc Pāvila un meklēt viņu pa visiem Romas cietumiem.
