Šeit varētu iebilst, ka citētā vēstule Timotejam nav atzīta par autentisku, un tāpēc šo nostāstu varbūt ir sagudrojis tās nezināms autors. Tomēr grūti ticēt, ka tradīcija, kura necildina Pāvila biedrus, bet nostāda tos nepievilcīgā gaismā, varētu būt izzīsta no pirksta. Kaut kāds patiesības grauds šajā skumjajā stāstā droši vien slēpjas. Par komentāru šeit varētu noderēt mums jau zināmais fakts, ka Pāvila vēstules ilgus gadus bija pilnīgi aizmirstas un viņa popularitāte strauji samazinājās jau pat viņa mūža pēdējos divos gados, kad viņš dzīvoja Romā pilnīgi izolēts no paša dibinātajām kristiešu draudzēm. Pagāja desmitiem gadu, pirms sakas Pāvila ietekmes un morālās autoritātes renesanse.
Tradīcijas, kas attiecas uz Pāvila mocekļa nāvi, ir ārkārtīgi interesantas. 2. gadsimta baznīcas rakstnieks Tertuliāns stāsta, ka Pāvilam nāves sods izpildīts treju avotu tuvumā, kurus šodien dēvē par «Tre Fontane». Vioa līķi esot pievākuši dievbijīga matrona, vārdā Lucina, un apbedījusi ģimenes kapličā starp vīnogulājiem pie Osti- jas ceļa. Kad ķeizara Valeriāna valdīšanas laikā atjaunojušās kristiešu vajāšanas, ticīgie Pāvila un Pētera mirstīgās atliekas pārnesuši uz svētā Sebastjana katakombām, kur tās atradušās četrdesmit gadu. Konstantīns Lielais šīs relikvijas pēc tam licis ievietot marmora un sudraba sarkofāgā, bet pāri kapličai uzcēlis svētnīcu, kuru šodien dēvē par «svētā Pāvila baziliku ārpus mūriem».
Arheologi meklēja šo sarkoiāgu bazilikas pazemē, taču neko neatrada, izņemot dzelzs režģus, kuri it kā būtu senās kapličas fragments. Cita svētnīca, ko dēvē par «svētā Pāvila baznīcu pie Trejiem avotiem», uzcelta 5. gadsimtā it kā tajā vietā, kur Pāvilam izpildīts nāves sods. 1599. gadā tā tik radikāli pārbūvēta, ka no iepriekšējās celtnes vairs nekas nav atrodams. Šodien tur tikai rāda kolonnu, pie kuras Pāvils esot bijis piesiets nāves soda izpildei.
Pastāv tomēr vēl cita, varbūt pat labāk dokumentēta tradīcija. Vēstulē romiešiem, kuru visi lietpratēji atzīst par autentisku, Pāvils raksta, ka viņš gribot doties uz Spāniju un pa ceļam uz laiku iegriezīšoties pie vēstules adresātiem. Par šo nodomu viņš ieminas divas reizes, tātad viņa apņemšanās ir bijusi stingra (15:24, 28).
Vai apustulis savu nodomu būtu paguvis izpildīt? Šķiet, ka tas ir visai iespējams. Šeit mēs varam atsaukties uz nopietnu liecinieku, un proti, uz vienu no pirmajiem pāvestiem — Romas Klēmentu (ap 95. g.). Viņš runā par Pētera uzturēšanos Romā, bet par Pāvilu saka, ka tas «sasniedzis Rietumu robežas». Par «Rietumu robežām» tajos laikos dēvēta tieši Spānija. Piezīme par Pāvila izbraukšanu uz Spāniju atrasta ari kādā no 2. gadsimta dokumentiem, kuru 1740. gadā Milānā atklājis izcilais itāļu arheologs Muratori.
Interesanti, ka no R.omas Klēmenta piezīmes netieši secināms, ka Pāvils būtu notiesāts uz izraidīšanu trimdā.
Varbūt Romā notikušajā tiesas prāvā Pāvilam nepiesprieda nāvi, bet izraidīšanu? Romā šis soda veids ticis bieži pielietots, un viena no trimdas vietām bija tieši Spānija. Bet kāpēc nav uzglabājušās nekādas pēdas no Pāvila uzturēšanās tajā? Tas būtu izskaidrojams ar Ibērijas pussalas vētraino vēsturi: barbaru cilšu iebrukumiem, tur iestājušos haosu pēc Romas impērijas krišanas un ilgo mauru valdīšanas laiku.
Ja pārdomu brīdī mēs sev pajautātu, kāds tad Jēzus īsti izskatījies, mēs, sev par izbrīnu, apjēgtu, ka evaņģēlijos par to nemaz nav runa. Bet Galilietis taču tajos ir visur, viņš ir centrālā figūra visos evaņģēliju nostāstos, visās līdzībās. Un, lai gan šajos nostāstos viņš ar savu suverēno, no zemes būtnēm atšķirīgo personu paceļas visiem pāri, Jēzus tomēr vienlaikus ir tāds pats parasts cilvēks kā visi citi, ar saviem trūkumiem un vājībām. Klīzdams pa Galilejas un Jūdejas ceļiem, viņš labprāt ielaižas sarunās ar nejauši sastaptiem cilvēkiem, ciemojas draugu un paziņu mājās un, ja vien mēs ticam Jānim, nemaz nenoniecina aktīvu piedalīšanos līksmās kāzu dzīrēs. Kā visi mirstīgie, arī viņš pazina ciešanas, izmisumu, svārstības un šaubas, līdz savu dramatisko dzīvi beidza drausmīgā mocekļa nāvē pie krusta.
Ja mēs arī pieņemtu, ka evaņģēlistiem nav bijis nodoma rakstīt Jēzus biogrāfiju, tad tomēr liekas savādi, ka viņiem par Jēzus izskatu nav nekā, absolūti nekā ko sacīt. Viņi pat neieminas, vai Jēzus bijis liela vai maza auguma, skaists vai neglīts, kādā krāsā viņam bijuši mati vai acis, kā viņš ģērbies. Jēzus viņu stāstījumos ir nemateriāls, apbrīnojami neuzskatāms, it kā būtu valkājis burvju cepuri, kas viņu padarījusi neredzamu.
