Tā sēžot un gaidot, man prātā iešāvās vairākas domas. Londonā vienlaikus notika vairākas dīvainas lietas. Pirmkārt, nezināma ļaundara vadīts golems sarīko grautiņus pilsētas centrā. Otrkārt, Pretošanās kustība ielaužas spēcīgi apsargātā kapličā un nozog ļoti vērtīgu priekšmetu. Treškārt, pa pilsētu skraida garīgi nelīdzsvarots ifrīts, kas izraisa pilnīgu sajukumu. Tam visam bija rezultāts es jutu burvju bailes un apmulsumu. Vai tā varētu būt sakritība? Nedomāju vis.
Man nelikās ticami, ka bariņš vienkāršo ļaužu būtu vatējuši ielauzties Gledstona kapenēs tikai saviem spēkiem. Visticamāk, kāds viņus bija uz to pamudinājis un ieteicis, kā tikt garām pirmajai aizsardzības kārtai un lejā kapenēs. Vai nu šī izpalīdzīgā persona nezināja par kapeņu sargu, vai arī zināja. Jebkurā gadījumā Kitija un viņas draugi noteikti zināja, kurp dodas.
Bet viņa vismaz bija izdzīvojusi. Un tagad, kamēr burvji ķerstīja pa Londonu trako skeletu, vērtīgais zizlis atradās kaut kur nezināmā vietā. [56] [1] XIX gs. 60. gados, kad Gledstona spēks un veselība vājinājās, vecais savādnieks piešķīra zizlim milzīgas spējas, kas vēlāk viņam bija viegli sasniedzamas. Zizlī bija iesprostotas vairākas spēcīgas būtnes, kuru dusmas un agresiju vēl vairāk uzkurināja tas, ka tām visām nācās mājot vienā koka gabalā. Tā rezultātā zizlis bija viens no vērtīgākajiem ieročiem kopš Senās Ēģiptes laika. Es to redzēju kara laikā, kad zizlis meta pret debesīm gaismas šaltis. Es atceros vecā vīra stāvu tas bija stalti izslējies un turēja rokā zizli, no kura šāvās liesmu mēles. Tas nolīdzināja visu savā ceļā gan fortus, gan pilis, gan aizsargmūrus -, un pat ifrīti izkusa tā varas priekšā. Un tagad Kitija bija šo zizli nozagusi. Es prātoju, vai meitene vispār zina, kur iepinusies. Kāds to drīz liks lietā, bet nešķita, ka tā varētu būt šī meitene.
Es atcerējos nezināmo, saprātīgo spēku, kas bija vērojis mani caur golema aci, kamēr neradījums muzejā mēģināja mani nogalināt. Liekot lietā iztēli, varēja iedomāties arī, ka aiz abatijas aplaupīšanas stāv šāda saprātīga būtne. Tā pati? Diezgan ticams.
Gaidot es īsināju laiku ar šādām gudrām pārdomām, [57] [1] Protams, man prātā ienāca vēl gudrākas un sarežģītākas domas, bet es nepūlēšos piebāzt jūsu mazās galviņas ar tādām lietām. Vienkārši ticiet, ka tā bija.
bet neaizmiršu arī laiku pa laikam pārskatīt visus septiņus plānus,
lai pamanītu tuvojošās briesmas. Un tā nu es septītajā plānā saskatīju tuvojamies neskaidras formas spožu plankumu. Tas lēkāja starp skursteņiem, ik pa brīdim te uzmirdzot spožāk, te izbālējot uz jumtu sarkano dakstiņu fona. No otrā līdz septītajam plānam tas bija tikai gaismas plankums bez formas. Tā bija kādas būtnes aura, kādas būtības atspulgs, bet tā formu nebija iespējams noteikt. Izmēģināju skatīties pirmajā plānā un tur, rietošās saules gaismā, saskatīju cilvēka figūru.
Tā lēca no jumta kores uz vējrādi ar kalnu kazas vieglumu, pāris reižu apgriezās ap savu asi un lēca tālāk. Nezināmajai būtnei tuvojoties, es dzirdēju attālus saucienus, kas izklausījās pēc bērnu klaigām.
Manus biedrus pēkšņi bija pārņēmusi panika. Viņi vairs netīrīja kāju nagus un nepucēja astes, bet gan sāka skraidīt pa jumtu šurpu turpu, mēģinādami paslēpties viens aiz otra vai sarauties tik mazi, lai tos nepamanītu. Ak vai, ak vai! velnēni sauca.
Es redzēju, ka pāris džinu seko skeletam drošā attālumā. Nespēju saprast, kāpēc tie nebija vēl uzbrukuši. Varbūt drīz vien uzzināšu. Jo skelets lēkādams nāca tieši mūsu virzienā.
Piecēlos, pārmetu asti pār plecu un gaidīju. Abi pārējie velnēni skraidīja riņķī, nemitīgi spiegdami. Es pastiepu kāju vienam priekšā, un tas nogāzās zemē. Otrs velnēns uzskrēja biedram virsū un arī novēlās. Klusu! es nošņācos. Izturieties taču ar cieņu! Viņi klusēdami nopētīja mani. Nu, tas jau ir labāk.
- Zini ko, pirmais velnēns pačukstēja otrajam un norādīja uz mani. Viņš varētu būt nākamais.
- Jā. Skelets šoreiz varētu apēst viņu. Un mēs būtu glābti!
- Paslēpjamies aiz viņa! Ātri!
- Es pirmais!
Tā grūstīšanās un spiegšana, kas sekoja, bija tik neciešama, ka pilnībā aizņēma manu uzmanību un man nācās iecirst velnēniem kārtīgas pļaukas, lai tos apklusinātu. Šā priekšnesuma vidū es pacēlu skatienu… un tur, uz jumta malas, ne vairāk kā divus metrus tālāk, stāvēja izbēgušais ifrīts.
Atzīšos, ka viņa izskats mani samulsināja,
