Garš, izliekts pirksta nags piesita pie zelta maskas. Redzi šo? skelets vaicāja melanholiskā balsī. Tā ir viņa vaina. Viņš iesprostoja mani šajos kaulos ar pēdējo elpas vilcienu. Lika tos sargāt uz mūžu, tāpat kā viņa dārgumus. Lielākā daļa no tiem ir šeit… Skelets pagriezās, atklādams uz muguras uzliktu modernu mugursomu. Kā arī nogalināt visus, kas ielauzušies kapenēs. Paklau, desmit no divpadsmit taču nav pārāk slikti, vai ne? Es centos, cik spēju, bet tas, ka tie divi aizmuka, man joprojām nedod mieru.
- Tas ir ļoti labi darīts, velnēns viņu mierināja. Neviens cits nebūtu paveicis labāk. Un arī tie divi noteikti dabūja trūkties, vai ne?
Sarkanā gaisma acu dobumos atkal uzliesmoja, un zobi aiz maskas nošņirkstēja. Viens no viņiem bija vīrietis, bet es labi neredzēju. Gļēvulis aizbēga, kamēr biedri cīnījās. Bet otrs… tā bija sparīga, maza meitene. Es tik labprāt būtu sažņaudzis viņas kaklu pirkstos! Bet vai tu spēj noticēt, ka tādi bērni jau ir tik samaitāti? mazajai nekauņai bija līdzi sudraba gabals, un viņa deva ar to krietnu triecienu vecajam Honorijam, tā ka visi kauli nokrakšķēja.
- Cik nepieklājīgi! velnēns skumji pašūpoja galvu. Un saderam, ka viņa pat nepateica tev savu vārdu.
- Viņa nepateica, bet es to saklausīju un gandrīz noķēru arī viņu pašu! Skelets dusmās palēcās. Meiteni sauc Kitija, un, kad es tevi atradīšu, Kitij, tu mirsi! Bet man nav kur steigties. Laika ir gana. Mans saimnieks ir miris, un es joprojām pakļaujos viņa pavēlei, sargāju viņa kaulus. Es vienkārši nēsāju tos līdzi, tur arī tā atšķirība. Es varu iet, kur gribu, ēst katru velnēnu, ko ieraugu. īpaši, sarkanās acis uzmirdzēja, ļoti pļāpīgus velnēnus, kas izsaka savas domas.
- Mhm. Velnēns pamāja.
- Un vai tu gribi zināt, kas ir labākais? skelets vēlreiz apgriezās (es redzēju, kā džini paslēpjas aiz skursteņa) un pieliecās man tuvāk. Es nejūtu nekādas sāpes!
- Mmm? Joprojām turēju muti, tomēr mēģināju izrādīt interesi par viņa teikto.
- Tieši tā. Nekādu sāpju. Tieši to es stāstu katram garam, ko ceļā satieku. Šie abi, viņš norādīja uz velnēniem, kas bija saņēmušies tik daudz, lai aizrāpotu līdz otram jumta galam, ir jau dzirdējuši manu stāstu vairākas reizes. Tu, būdams tikpat briesmīgs kā viņi, to dzirdēsi pirmo reizi. Es vēlos dalīties savā priekā. Šie kauli pasargā manu būtību, un man nav vajadzības izveidot savu, ievainojamu formu. Es mājoju tajos kā cālēns ligzdā. Mans saimnieks un es esam vienoti uz mūsu mazās mutiskās vienošanās pamata. Es paklausu viņa pavēlei, bet citā laikā varu darīt, kas ienāk prātā, turklāt neizjūtot nekādas sāpes. Nesaprotu, kāpēc par tādu iespēju nebiju iedomājies jau iepriekš.
Velnēns lauza klusēšanas zvērestu. Redzi, kāpēc laikam tam būtu vajadzīga burvja nāve. Lielākā daļa burvju nevēlētos šādi sevi ziedot. Viņiem vienalga, ka mēs, viņiem kalpojot, izjūtam sāpes patiesībā viņiem tas pat patīk, jo tā viņi var mūs kontrolēt. Turklāt burvji īpaši negrib, lai mēs klīstu apkārt, darīdami, kas vien ienāk prātā.
Zelta maska mani nopētīja. Tu gan esi bezkaunīgs velnēns! skelets teica. Tāpēc es tevi apēdīšu nākamo, jo manai būtībai nepieciešams papildināties. [60] [1] Acīmredzot Honorijs bija tiktāl nojūdzies, ka pat nebija pārskatījis plānus. Ja viņš tā būtu darījis, vecais ifrīts būtu pamanījis, ka es esmu velnēns tikai pirmajos trijos. Pārējos es biju Bartimajs, visā savā godībā. Tomēr, nevar noliegt, ka tu runā saprātīgi. Jāpiekrīt, ka es esmu unikāls gadījums. Es ilgus gadus biju ļoti nelaimīgs, iesprostots Gledstona kapenēs, bet tagad esmu laimīgākais no ifrītiem. No šīs dienas es ceļošu pa pasauli, atriebdamies cilvēkiem un gariem. Varbūt kādudien, kad mana atriebība būs galā, es atgriezīšos Citā pasaulē, bet ne tik drīz. Tas pēkšņi pielēca man tuvāk, un es metos atpakaļ, apstājoties ar pakaļpusi pāri jumta malai.
- Vai tevi neuztrauc tas, ka esi pazaudējis zizli? es vaicāju, mežonīgi mājot ar asti džiniem uz pretējās mājas jumta. Bija laiks pielikt punktu Honorijam un viņa lielummānijai. [61] [1] Tomēr jāatzīst, ka viņa runa nebija pilnīgi bezjēdzīga. Kopš laika gala mēs visi, no varenākā mārida līdz mazākajam velnēnam, bijām sastapušies ar paklausības un sāpju dilemmu. Mums jāpakļaujas burvjiem, un šī pakļaušanās dara mums sāpes. Ar Gledstona palīdzību Honorijs šķita atradis izeju no šī lāsta, tomēr tā rezultātā zaudējis veselo saprātu. Kurš gan labāk paliktu uz Zemes, nevis atgrieztos mājās? Ar acs kaktiņu pamanīju, kā orangutans pakasa padusi. Vai nu tas bija signāls, kas liecināja par palīdzības tuvošanos, vai arī viņš vienkārši nebija mani redzējis.
- Zizlis… skeleta acis uzzibsnīja. Jā, sirdsapziņa nedaudz grauž. Tomēr kāda steiga? Tas ir pie Kitijas. Viņa ir Londonā, un agri vai vēlu es meiteni atradīšu. Skeleta skatiens iedegās. Jā, un ar zizli rokā es varētu paveikt tādas lietas! Tagad stāvi mierīgs, lai varu tevi aprīt.
