Tas pastiepa pret mani roku, acīmredzot negaidot tālāku pretestību. Skaidrs, ka citi velnēni bija sēdējuši mierīgi, pieņemot savu likteni. Bet Bartimajs bija cita kaluma, un to Honorijam bija tas prieks uzzināt. Es palēcos, nolaidos uz baltajiem matiem klātās galvas un norāvu skeletam no sejas zelta masku. [62] [1] Šeit ļoti noderēja mani seši velnēna pirksti, kuriem galos bija mazi piesūcekņi.
Tā noslīdēja no sejas bez grūtībām, jo to turēja tikai divas sirmo matu šķipsnas. Honorijs izdvesa šausmu saucienu un apcirtās riņķī. Atdod to!
Velnēns aizdejoja pajumta kori, turēdams masku rokā. Tev taču tā nav vajadzīga! es saucu. Tā piederēja tavam saimniekam, kurš tagad ir miris. Turklāt viņam bija ļoti neglīti zobi! Paskaties uz to, kas karājas vienā diegā…
- Atdod manu seju!
- Tavu seju? Tā nerunā saprātīgs ifrīts! Ak vai, re, kur tā nokrita! Cik gan es esmu neveikls! Es atvēzējos un aizmetu masku pār pilsētas jumtiem kā zeltītu lidojošo šķīvīti.
Skelets dusmās ierēcās un citu pēc cita raidīja manā virzienā trīs sprādzienus. Velnēns apmeta kūleni un palēcās uz augšu, apvēlās un vēlreiz palēcās, un bija lejā no jumta, pieķerdamies pie viena no augšstāva logiem ar piesūcekņiem.
No šī skatpunkta es pamāju abiem džiniem, kas lūrēja no skursteņa aizsega, un griezīgi iesvilpos. Acīmredzot Honorija iepriekš mestie sprādzieni lika viņiem turēties drošā attālumā, tomēr es tagad ar atvieglojumu redzēju, ka putns ar koka kājām dodas mūsu virzienā un orangutans viņam negribīgi seko.
Es redzēju, kā skelets noliecas pār jumta malu un meklē mani. Tas dusmās grieza zobus. Piespiedos pēc iespējas tuvāk logam. Kā Honorijs to atklāja, viena no nelaimēm, esot piesaistītam kauliem, bija tā, ka viņš nevarēja mainīt formu. Kārtīgs ifrīts tagad būtu izaudzējis spārnus un šāvies lejup mani sagūstīt, bet, tā kā zemāk nebija neviena jumta, skelets nevarēja pārvietoties. Viņš mēģināja izdomāt nākamo gājienu.
Pa to laiku es rīkojos. Ļoti uzmanīgi slīdēju pāri logam, pāri sienai un ap ēkas stūri. Te atkal uzrāpos augšā un palūkojos pār jumta malu. Skelets joprojām nepiesardzīgi skatījās pār jumta malu. No aizmugures tas neizskatījās tik draudīgs kā no priekšpuses bikses bija saburzītas un tik stipri saplēstas, ka varēja redzēt astes kaulu.
Ja tas būtu palicis šajā pozā vēl nedaudz ilgāk…
Velnēns uzlēca uz jumta un atkal kļuva par gargoilu, kas aizslīdēja pie skeleta, rokas izstiepusi.
Tobrīd manus plānus izjauca putna un orangutana parādīšanās (orangutans bija ieguvis spilgti oranžus spārnus), kas nolaidās skeleta priekšā no debesīm. Katrs no viņiem raidīja kādu burvestību ja gribam būt precīzi, sprādzienu un elles ugunis. Tie triecās pret skeletu, nogāžot to atpakaļ uz jumta. Liekot lietā savu aso domāšanu, es strauji mainīju plānus un pievienojos abiem pārējiem, raidot skeleta virzienā Konvulsiju burvestību pārmaiņas pēc. Šaudīgas tintes krāsas šautras tiecās pret skeletu, mēģinot to saraustīt gabalos, bet nesekmīgi. Skelets piecirta kāju, pateica vienu vārdu, un visi trīs uzbrukumi atlēca un pagaisa.
Putns, orangutans un gargoila palēca sānis. Izskatījās, ka gaidāmas nepatikšanas.
Gledstona galvaskauss pagriezās pret mani. Kāpēc, tavuprāt, saimnieks deva tieši man to godu mitināties viņa kaulos? Es esmu Honorijs, devītā līmeņa ifrīts, un man nekaitē viduvēja līmeņa džinu burvestības. Un tagad lieciet mani mierā! No skeleta pirkstiem izšāvās zaļas gaismas šaltis. Gargoila nolēca no jumta, lai no tām izvairītos, kamēr putns un orangutans lidoja prom, ko spārni nes.
Skelets nolēca uz zemāka jumta un skrēja tālāk. Visi trīs džini apspriedās.
- Man šī spēlīte nemaz nepatīk, orangutans sacīja.
- Man tāpat, putns piekrita. Tu jau dzirdēji, ko viņš teica. Viņš ir neievainojams. Atceros, reiz Siāmā bija kāds karaliskais ifrīts…
-Viņu var uzveikt ar sudrabu, gargoila viņu pārtrauca. Vismaz viņš pats tā teica.
- Bet mūs tāpat, iebilda orangutans. No sudraba pieskāriena viss mans kažoks nopluktu…
- Mums taču nav sudrabam jāpieskaras, vai ne? Ejam!
Straujš lidojums lejup beidzās ar nelielu negadījumu, jo mūs pamanīja kāds kravas mašīnas šoferis un tā pārbijās, ka sagrieza automašīnu šķērsām pāri ceļam. Nejauki, bet varēja būt vēl sliktāk. [63] [1] Kravas kaste, kura bija pilna ar melonēm, ietriecās zivju tirgotavas stikla vitrīnā, izkaisot pa visu ietvi stiklus un zivis. Kravas kaste atvērās, un melones izripoja uz ielas un uzņēma ātrumu, ripojot lejup pa ceļu. Tās notrieca pāris velosipēdistu un vēl vairākiem lika iebraukt renstelē, līdz to ripojumu apstādināja stikla veikals kalna pakājē. Tie pāris kājāmgājēji, kas izvairījās no melonēm, tika notriekti no kājām, kad visi apkārtnes kaķi metās uz zivju veikalu.
Mani biedri apmulsuši apstājās. Kas tam vīram lēcies? Vai tad viņš nekad mūžā nav redzējis orangutanu?
- Iespējams, ar spārniem ne. Ierosinu pirmajā plānā nomaskēties par baložiem. Tagad nolauzīsim trīs stieņus no šīm margām. Tās taču nav no dzelzs, vai ne? Labi. Un es došos uz juveliera veikalu.
