Un te es nedomāju zelta masku ar slavenā burvja sejas vaibstiem vai sirmos matus, kas plīvoja vējā. Mani nesatrieca skeleta rokas, kas mierīgi bija noliktas uz gurniem, nedz skriemeļi, kas bija saskatāmi aiz kaklasaites, nedz bēru uzvalks, kas karājās uz kauliem. Nekas no tā visa nebija pārlieku aizraujošs arī pats taču esmu vairākkārt parādījies skeleta izskatā. Nē, mani pārsteidza tas, ka tas nebija tēls, bet gan īsti kauli, īstas drēbes un īsta zelta maska. Ifrīta būtība bija neredzama, tā bija paslēpta kaulos, tam nebija pašam savas formas ne pirmajā, ne citos plānos. Kaut ko tādu es līdz šim nebiju redzējis. [58] [1] Materializējoties cilvēku pasaulē, mums jāpieņem kaut kāda forma pat ja tas ir tikai dūmu mākonis vai ūdens. Lai gan daži no mums spēj būt neredzami zemākajos plānos, augstākajos mums jābūt kādā formā tas ir kārtējais no burvju paņēmieniem, lai mūs sasaistītu. Tā kā mums Citā pasaulē nav noteiktas formas, nepieciešamība materializēties kādā tēlā dara mums sāpes, un, jo ilgāk mums šajā formā jāpaliek, jo lielākas sāpes jāpacieš, lai gan mēs spējam uz laiku mazināt to simptomus. Bet mēs nekad neiemiesojamies reālos cilvēkos vai priekšmetos jo mazāk saskares ar zemes lietām, jo labāk, turklāt tas ir aizliegts.
Lai arī ko skelets šīs dienas laikā būtu darījis, tas acīmredzot bija darbojies ļoti enerģiski, jo drēbes izskatījās diezgan dramatiski bikses uz ceļgala bija stilīgi saplēstas, [59] [1] Ceļa skriemelis, kas bija redzams pa caurumu, neizskatījās tik stilīgi. uz viena pleca deguma pēdas un apkakle izskatījās tā, it kā kāds būtu tajā iecirtis nagus. Mans saimnieks par šādu apģērbu noteikti būtu samaksājis kaudzi naudas, ja atrastu ko līdzīgu Milānas veikalos, bet godīgam ifrītam tā ģērbties bija kauna lieta. Tomēr izskatījās, ka visi kauli ir vietā, un locītavas šūpojās kā ieeļļotas.
Skelets, galvu piešķiebis, vēroja velnēnu plūkšanos. Mēs pēkšņi sastingām, mutes pavēruši. Beidzot skelets ierunājās.
- Vai jūs vairojaties?
- Nē, es atcirtu. Tikai nedaudz kaujamies.
- Es vaicāju par skaitu. Pagājušoreiz es pametu šeit tikai divus.
- Papildspēki, es paskaidroju. Viņi atsauca mani šurp, lai es arī varētu paklausīties tavā runā. Un tiktu apēsts, protams.
Skelets apgrieza pirueti uz jumta malas. Cik apburoši! tas sauca. Kāds kompliments manai daiļrunībai! Jūs, velnēni, esat daudz inteliģentāki, nekā izskatāties.
Es palūkojos uz Tibetu un viņa draugu, kas stāvēja, mutes atpletuši un pie visām miesām trīcēdami. Pat automašīnas lukturu apžilbināts trusis skatītos uz viņiem ar nicinājumu. Es uz to nepaļautos, nomurmināju.
Par atbildi uz manu dzirkstošo asprātību skelets iesmējās un uzsāka strauju stepa deju. Apmēram piecdesmit metru tālāk es pamanīju divus džinus kā tādus nepaklausīgus skolas puikas slēpjamies aiz skursteņa.*[1] Viens no tiem bija mans paziņa no Izsaukšanas istabas putns ar koka kājām. Otrs izskatījās pēc apaļvēderaina orangutana. Labas formas, nekādu klabošu kaulu. Tāpēc es varēju paļauties uz to, ka esam ielenkuši Gledstona kaulus.
- Tu šķieti ļoti jautrs, es sacīju.
- Un kāpēc lai es tāds nebūtu? Skelets apstājās, klikšķinot pirkstus kā kastaņetes un ar kājām izsitot pēdējās dejas taktis. Es esmu brīvsJ Cik vien brīvs var būt!
-Jā, tas ir labi. Velnēns pakasīja pakausi ar astes galu. Tomēr tu joprojām atrodies šajā pasaulē, vismaz tā no mana skatpunkta izskatās. Tāpēc tu neesi pa īstam brīvs, vai ne? Brīvība iestāsies tikai tad, kad tu izlauzīsies no šiem kauliem un aizlidosi mājās.
- Man arī tā šķita, skelets sacīja, kamēr es nīku tajā sasmakušajā kapā. Bet ne tagad! Paskaties uz mani! Es varu iet, kur vien gribu, darīt, kas vien man ienāk prātā! Ja vēlos skatīties zvaigznēs, varu skatīties, cik vien gribu. Ja vēlos pastaigāties pa puķu pļavu, varu staigāt, cik sirdij patīk. Ja gribu saķert kādu sirmgalvi un pārsviest to pāri upei, varu arī to! Pasaule man saka: "Nāc šurp, Honorij, un dari visu, ko vēlies!" Es to saucu par brīvību, velnēn, vai saproti?
Skelets paspēra uz manu pusi dažus soļus, tā pirksti noraustījās kā sāpju spazmās, un slepkavīgi sarkana gaisma uzzibēja tukšajos acu dobumos aiz zelta maskas. Es steidzīgi palēcu atpakaļ. Pēc brīža sarkanā gaisma apdzisa un skelets atkal kļuva priecīgs. Palūkojies uz saulrietu! tas nopūzdamies teica. Izskatās pēc asinīm un kausēta siera.
- Skaists skats, steigšus piekritu. Nav šaubu, velnēniem bija taisnība. Tas ifrīts bija pavisam traks. Tomēr kaut kas viņā mani joprojām mulsināja. Skeleta kungs, es ierunājos. Kā pazemīgs velnēns ar ierobežotu saprašanu es šo to nesaprotu un ceru, ka jūs mani apgaismosiet. Vai jūs joprojām darbojaties saskaņā ar uzdevumu, ko devis jūsu saimnieks?
