- Bet jums pašiem nekas nav nozīmīgs… Liecies mierā, mammu! Kitija bija dusmās pielēkusi kājās, un māte bija satvērusi meiteni ap pleciem, mēģinot atkal apsēdināt. Kitija viņu atgrūda. Un ja jūs vēlētos padomu labam stilam, tad šīs bikses ir pārāk ciešas.
- Vai tiešām? Arī zēns piecēlās kājās, mētelim noplīvojot. Esmu dzirdējis pietiekami. Varēsiet pārdomāt savu nostāju brīvajos brīžos Londonas Tauerā.
- Nē! Kitijas māte noslīga uz grīdas. Lūdzu, Mandrāka kungs…
Tēvs stāvēja kā nelaimes čupiņa. Vai mēs neko nevaram līdzēt?
Burvis pašūpoja galvu. Baidos, ka jūsu meita ir izvēlējusies savu ceļu. Tā kā esat tik uzticami valstij, man vēl jo vairāk žēl jūs.
- Viņa vienmēr ir bijusi stūrgalvīga meitene, Kitijas tēvs klusi teica, bet es nekad nedomāju, ka viņa ir tik samaitāta. Negadījumam ar Džeikobu Hairnēku mums vajadzēja kaut ko iemācīt, bet mēs ar īrisu vienmēr cerējām uz labāko. Un tagad, kad mūsu armija dodas karā ar Ameriku un valsts labklājība ir apdraudēta, mēs uzzinām, ka mūsu meita ir nodevēja… Tas ir salauzis manu sirdi, Mandrāka kungs. Es vienmēr esmu centies audzināt viņu pareizi.
- Par to es esmu pārliecināts, burvis noskaldīja. Tomēr…
- Mēs vedām viņu skatīties parādes un festivālus. Impērijas dienā es vienmēr nesu viņu uz pleciem, kad pūlis Trafalgara laukumā uzgavilēja premjerministram. Jūs varbūt to neatceraties, Mandrāka kungs, jūs pats esat ļoti jauns, bet tas bija izcils notikums. Un tagad šīs mazās meitenītes vietā es skatos uz nelieti, kam nav cieņas un mīlestības pret vecākiem, burvjiem vai valsti. Vīrieša balss aizlūza, un viņš apklusa.
- Tu esi muļķis, tēt, Kitija sacīja.
Māte joprojām bija sakņupusi uz grīdas. Tikai ne uz Taueru, Mandrāka kungs, lūdzu…
- Man nudien žēl, Džonsas kundze…
- Viss būs labi, mammu, Kitija neslēpa nicinājumu. Celies kājās! Viņš nevedīs mani uz Taueru, to viņš nevar izdarīt.
- Ak tā? zēns pārsteigts izsaucās. Kas liek jums par to šaubīties?
Kitija pārlaida skatienu istabai. Šķiet, ka esat viens.
Burvis pasmīnēja. Tikai šeit. Policijas automašīnas gaida blakusielā. Nāksiet man līdzi labprātīgi?
- Nē, Mandrāka kungs, nenākšu. Kitija metās uz priekšu un trieca dūri Netenjelam sejā. Tā atsitās pret viņa vaigukaulu ar nepatīkamu krakšķi. Zēns sabruka krēslā. Kitija pārkāpa pāri mātei un metās uz durvīm, bet stingrs tvēriens viņu apturēja. Tas bija tēvs bālu seju, neko neredzošām acīm.
- Tēt, laid mani! Meitene raustīja roku, bet tvēriens bija dzelžains.
- Ko tu esi izdarījusi? Viņš skatījās uz meitu kā uz nez kādu nezvēru. Ko tu esi izdarījusi?
- Tēt… ļauj man iet. Lūdzu, laid mani!
Kitija pūlējās izbēgt, bet tēva tvēriens kļuva vēl ciešāks.
Māte satvēra meitenes kāju, bet tik nepārliecinoši, ka nevarēja saprast: vai nu lai aizkavētu, vai lūgtu. Burvis, kas visu laiku bija šūpojis galvu kā suns, kurš saņēmis kājas spērienu, pievērsās viņiem. Netenjela acīs bija lasāms naids. Viņš izrunāja pāris zilbju svešā valodā un sasita plaukstas. Kitija pārtrauca cīņu ar vecākiem un pamanīja, ka gaisā izplūst tumšzilu dūmu mākoņi. Un no tiem parādījās zili melna būtne ar asiem ragiem un ādas spārniem, kas nopētīja klātesošos ar smīnīgu skatienu.
Burvis paberzēja sasisto žokli un piespieda tam roku. Ķer meiteni un nelaid vaļā! Drīksti sagrābt viņas matus tik cieši, cik vēlies.
Radījums spalgi iečivinājās, savicināja spārnus un izlidoja no dūmu mākoņa ligzdas. Kitijas tēvs ievaidējās un palaida vaļā meitas plecu. Māte atrāva rokas un, paslēpusi seju rokās, saritinājās pie skapja durvīm.
Un tas ir labākais, uz ko esi spējīgs? Kitija vaicāja. Molers? Nu izbeidz! Meitene pastiepa roku un, pirms vēl apmulsušais radījums bija viņu sasniedzis, satvēra to aiz kakla, pāris reižu apgrieza ap galvu un meta pret burvi, kur tas uzsprāga pāris centimetru no saimnieka sejas. Uzmirdzēja purpura gaisma, pār jaunā ministrijas darbinieka uzvalku un apkārtējām mēbelēm nokrita pāris slikti smakojošu purpura lāšu. Netenjels pārsteigumā iekliedzās. Ar vienu roku sniegdamies pēc kabatlakata, viņš ar otru uzzīmēja gaisā savādu zīmi. Viņam aiz muguras parādījās mazs, sarkansejains velnēns. Tas uzlēca uz skapja un atvēra muti, no kuras pret Kitiju izšāvās liesmu bulta, trāpot meitenei krūtīs un triecot viņu pret durvīm. Māte iekliedzās, un tēvs skaļi noelsās. Velnēns sāka lēkāt no prieka…
…un apstājās puslēcienā. Kitija cēlās kājās, nopurinot no jakas gruzdošās plēksnes un veltot burvim uzvarošu smaidu. Ar strauju kustību viņa izvilka no jakas kabatas disku. Burvis, kas niknumā bija meties uz priekšu, pakāpās atpakaļ. Varat valkāt tik šauras bikses, cik vien vēlaties, Mandrāka kungs, Kitija teica, bet patiesībā jūs esat niecība. Ja uzdrošināsieties man sekot, es jūs nogalināšu. Uz redzēšanos! Ak jā mammu, tēt, Kitija mierīgi palūkojās uz vecākiem, neuztraucieties! Es vairs turpmāk nebojāšu jūsu reputāciju. Jūs mani vairs neredzēsiet.
