Pēc ilgāka brīža, kad Kitija bija pieklauvējusi vēlreiz, gaitenī parādījās pazīstamais, slaidais mātes siluets. Tas tuvojās, it kā baidoties atvērt durvis. Kitija pieklauvēja pie durvju stikla. Mammu! Tā esmu es!
Pēc nelielas vilcināšanās, kuras laikā Kitija pieklauvēja vēlreiz, māte nedaudz pavēra durvis un palūkojās ārā. Ak, viņa nomurmināja. Ketlīn!
- Sveika, mamm! Kitija teica, plati smaidot. Atvaino, ka ierodos tik negaidīti.
- Ak jā. Māte tomēr neatvēra durvis. Viņa skatījās uz Kitiju ļoti noraizējusies.
- Vai kas noticis? Kitija vaicāja, kaut gan bija pārāk pārguruši, lai patiešām par to interesētos.
- Nē, nē, nekas.
- Tad es varu ienākt?
- Jā… protams. Māte pavēra durvis, palaižot Kitiju garām, pastiepa vaigu skūpstam un aizvēra durvis.
- Kur tētis? Virtuvē? Es zinu, ka ir jau vēls, bet esmu izbadējusies…
- Labāk iesim uz dzīvojamo istabu, mīļā.
- Labi. Kitija devās uz dzīvojamo istabu. Te viss bija tāpat, kā viņa atcerējās nodriskātais nenosakāmas krāsas paklājs, mazais spogulis virs kamīna, vecā sofa un krēsls, kuru tēvs bija mantojis no sava tēva un uz kura paroceņiem bija mežģīnes. Uz kafijas galdiņa stāvēja kūpoša tējas krūze un tasītes. Tēvs sēdēja uz sofas, un viņam pretī krēslā jauns vīrietis.
Kitija sastinga. Māte klusi aizvēra durvis.
Jaunais vīrietis pacēla galvu un pasmaidīja tieši tāpat kā Spalvaskāta kungs, kad bija atvēris zārku un ieraudzījis dārgumus. Tas bija līksms īpašnieka smaids, ko bija grūti novaldīt.
- Sveika, Kitij, viņš sacīja.
Kitija neatbildēja. Viņa zināja, kas tas par cilvēku.
- Ketlīna, aizžņaugtā balsī ierunājās tēvs. Tas ir Mandrāka kungs no Iekšlietu ministrijas, ja pareizi atceros?
- Tiesa, Mandrāks, joprojām smaidīdams, atteica.
- Viņš vēlas… tēvs saminstinājās, uzdot tev dažus jautājumus.
No mātes lūpām izlauzās vaids. Ak, Ketlīn, ko tu esi izdarījusi?
Kitija joprojām neatbildēja. Viņai jakas kabatā bija viens sudraba disks, bet citādi meitene bija neaizsargāta. Viņas skatiens aizslīdēja līdz logam, kam priekšā bija aizvilkti aizkari. Viņa varētu izkāpt pa logu, ja tēvs būtu ieeļļojis eņģes. Vai arī izsist rūti ar kafijas galdiņu. No gaiteņa bija vairākas iespējas iziet, bet māte stāvēja durvju priekšā.
Jaunais vīrietis norādīja uz sofu. Varbūt apsēdīsieties, Džonsas jaunkundz? viņš pieklājīgi teica. Mēs varētu visu mierīgi pārrunāt. Viņa mutes kaktiņi noraustījās. Vai arī jūs taisījāties bēgt, izlecot pa logu?
Izsakot skaļi Kitijas nodomu, jaunais burvis bija atņēmis Kitijai iespēju tā rīkoties. Nebija īstais brīdis bēgt. Meitene nosarka, saknieba lūpas un apsēdās uz sofas, kur nolūkojās burvī, cik mierīgi vien spēja.
Tātad šis bija tas Mandrāks, kura kalpi bija vajājuši Pretošanās kustību jau vairākus mēnešus. Jau jūdzes attālumā varētu noteikt viņa nodarbošanos garš, melns mētelis un smieklīgi ciešs uzvalks, spīdīgas ādas kurpes. No žaketes kabatas rēgojās milzīgs, sarkans kabatlakats gluži kā tāds korallis. Mati bija gari, seja šaura un bāla. Kitija pirmo reizi aptvēra, cik jauns viņš patiesībā ir joprojām pusaudzis, noteikti jaunāks par viņu pašu. It kā lai pastiprinātu savu autoritāti, zēns bija sakrustojis rokas uz krūtīm un, pārmetis vienu kāju pār otru, vienu šūpoja, un bija uzbūris sejā smīniņu. Tomēr cauri tam visam bija jaušams viņa pieredzes trūkums un dedzīgums.
Tas, ka burvis bija tik jauns, lika Kitijai justies drošāk. Ko jūs vēlaties, Mandrāka kungs? viņa pieklājīgi vaicāja.
Burvis pastiepās pēc tējas krūzītes, iedzēra mazu malciņu un pēc tam akurāti nolika krūzīti un apakštasīti uz krēsla paroceņa. Kitija un viņas vecāki klusēdami vēroja. Ļoti jauki, Džonsas jaunkundz, viņš beidzot teica. Cik patīkama uzvedība. Paldies par viesmīlību! Šie laipnie vārdi izsauca tikai Kitijas mātes šņukstu.
Kitija nelūkojās uz māti. Viņas acis bija piekaltas burvim. Ko jūs vēlaties?
Šoreiz viņš atbildēja: Pirmām kārtām, paziņot jums, ka no šī brīža esat apcietināta.
- Un kādas ir apsūdzības? Kitija vaicāja, balsij trīcot.
- Nu, palūkosimies, zēns teica un uzskaitīja, pa vienam atliecot pirkstus. Terorisms, piederība nelegālam grupējumam, nodevība pret Devro kungu, valdību un impēriju, vandālisms, īpašuma postīšana, slepkavības mēģinājums, zādzība, svētvietu apgānīšana… Es varētu turpināt, bet nevēlos satraukt jūsu māti. Skumji, ka diviem valstij tik uzticamiem pilsoņiem ir tāda meita kā jūs.
- Es nesaprotu, Kitija mierīgi teica. Šīs ir nopietnas apsūdzības. Kādi ir pierādījumi?
- Jūs esat redzēta tā sauktās Pretošanās kustības dalībnieku sabiedrībā.
- Redzēta? Ko tad tas nozīmē? Kas mani ir redzējis?
- Ketlīn, muļķa meitene, izstāsti taču viņam patiesību! tēvs izsaucās.
- Paklusē, tēt.
- Šie paši noziedznieki no Pretošanās kustības šonakt tika atrasti miruši Vestminsteras abatijā, kur viņi bija veikuši laupīšanu. Viens no viņiem bija Spalvaskāta kungs, pie kura jūs strādājāt, burvis turpināja.
- Man jau allaž likās, ka viņš ir slikts cilvēks, Kitijas māte nočukstēja.
