Vairāk nekā trīs gadus viņa visiem spēkiem*bija palīdzējusi veidot Pretošanās kustību, un tagad vienā naktī tā bija sagruvusi. Tiesa, šī savienība nekad nebija izcēlusies ar īpašu stabilitāti; viņi bija strīdējušies par stratēģiju, un pēdējos mēnešos nesaskaņas bija kļuvušas vēl lielākas. Bet tagad no tā visa nebija pāri palicis nekas. Viņas draugi bija miruši un līdz ar viņiem pazuduši arī kopējie ideāli.
Bet kādi tad bija šie ideāli? Notikumi abatijā bija ne vien mainījuši Kitijas nākotni, bet arī viņas izjūtas par pagātni. Tagad viņa skaidri redzēja, ka šim pasākumam jau no sākuma bija lemts izgāzties šķita muļķīgi domāt, ka viņiem varētu izdoties. Tagad, kad viņa vēlējās atsaukt atmiņā Spalvaskāta kungu, viņa redzēja nevis to dedzīgo līderi, kam bija sekojusi, bet smīnošo kapeņu zagli, piesarkušu un nosvīdušu laupītāju, kas ielaužas pretīgās vietās, meklēdams dārgumus.
Ko gan viņi gribēja sasniegt? Ko viņi būtu darījuši ar iegūtajiem dārgumiem? Pat ar kristāla lodes palīdzību viņi nepārspētu burvjus. Nē, viņi bija muļķojuši paši sevi! Pretošanās kustība nebija nekas vairāk kā blusa, kas kož ausī angļu dogam, pietika ar vienu ķepas vēzienu, lai to nosistu.
Meitene izvilka no kabatas sudraba piekariņu un vērīgi to nopētīja. Hairnēkas vecmāmiņas dāvana bija izglābusi viņai dzīvību. Patiesībā tā bija tīrā veiksme, ka viņa vispār bija palikusi dzīva.
Kitija sirdī jau sen bija nojautusi, ka viņu grupa ir uz izjukšanas robežas, bet tas bija noticis tik pēkšņi un šokējoši, ka meitene nespēja atgūties. Bija uzbrucis viens pats dēmons, un visu viņu aizsargspējas neko nebija līdzējušas. Visi Pretošanās kustības skaļie saukļi Hopkinsa kunga nosvērtie ieteikumi, Freda lielīšanās un Nika nopietnie vārdi izrādījās nevērtīgi. Kitija tagad gandrīz nespēja tos atcerēties notikumi kapenēs bija aizslaucījuši daļu atmiņu.
Niks. Dēmons bija teicis Kitijai (briesmoņa vārdus Kitija ļoti labi atcerējās!), ka ir nogalinājis desmit no divpadsmit iebrucējiem. Pieskaitot sen kritušos, bija jāpieņem, ka arī Niks ir izdzīvojis. Meitene saviebās Niks bija aizlaidies tik ātri, ka viņa pat nebija pamanījusi. Pat neiedomājies, ka būtu jāpalīdz Fredam, Annai vai Spalvaskāta kungam.
Un gudrais Hopkinsa kungs… Iedomājoties vien par neizteiksmīgo zinātnieku, meiteni pārņēma dusmas. Un kur viņš bija, kamēr Pretošanās kustības dalībnieki cīnījās par savām dzīvībām? Tālu prom, drošībā. Tāpat kā noslēpumainais labdaris, kura sniegtā informācija par Gledstona kapa aizsardzību izrādījās tik nepilnīga. Ja viņš nebūtu tik ļoti ietekmējis Spalvaskāta kungu pēdējo mēnešu laikā, pārējie grupas biedri vēl tagad būtu dzīvi. Un ko viņi bija ieguvuši par šo upuri? Tikai koka nūju!
Zizlis gulēja blakus viņai uz grīdas starp netīrumiem. Pēkšņā niknuma uzliesmojumā Kitija to satvēra un mēģināja pārlauzt uz ceļgala. Par pārsteigumu koks nemaz neieplaisāja, tas bija daudz stiprāks, nekā izskatījās. Meitene iekliegdamās meta to pret sienu.
Taču tūlīt pat Kitijas dusmas nomainīja liela tukšuma sajūta. Varbūt būtu prātīgi tuvākajā laikā sazināties ar Hopkinsa kungu un pārrunāt tālāko darbības plānu? Bet ne šodien. Tagad viņai bija vajadzīgs kas cits, kas nomāktu sajūtu, ka viņa palikusi pasaulē pavisam viena. Kitija izlēma apciemot vecākus.
Bija jau pēcpusdiena, kad Kitija iznāca no staļļiem pagalmā un ieklausījās. Attālas sirēnas, daži šāvieni no Londonas centra puses, kas noteikti bija sacelts kājās. Kitija nodrebinājās. Vēl labāk, tātad viņu neviens netraucēs. Meitene aizslēdza durvis, noslēpa atslēgu un devās prom.
Par spīti tam, ka gājiens bija viegls zizli meitene bija atstājusi slēptuvē pagāja gandrīz viss vakars, līdz Kitija nonāca Balhamā, un, kad viņa sasniedza krustojumu pie vecāku mājām, debesis jau sāka tumst. Kitija bija nogurusi un izsalkusi. Viņa gandrīz divas dienas neko nebija ēdusi, ja neskaita pāris veikalā nočieptu ābolu. Domas par mātes gatavoto ēdienu lika viņai norīt siekalas, bet atmiņas par veco istabu ar ērto gultu un skapi ar salauztajām durvīm lika sirdij notrīcēt. Cik sen viņa nebija gulējusi savā istabā? Jau vairākus gadus. Tikai šonakt viņa labprāt atkal paslēptos savas istabas patvērumā.
Krēslas aizsegā viņa iegāja šķērsielā un, pašai nezināmu iemeslu dēļ palēninot gaitu, nonāca pie vecāku mājas. Dzīvojamā istabā dega gaisma tas meitenei lika justies vienlaikus atvieglotai un izjust bailes. Lai gan māte bija diezgan pavirša, viņa nedrīkst uzminēt, ka kaut kas noticis, vismaz līdz tam laikam, kamēr Kitija nav izlēmusi, ko darīt tālāk. Meitene nopētīja sevi kaimiņu mājas logā, nogludināja tumšos matus un nopurināja no drēbēm netīrumus. Tomēr rokas viņa nevarēja nomazgāt, tāpat kā noslēpt maisiņus zem acīm. Meitene nopūtās. Nav nekāds izcilais paskats, bet gan jau būs labi. Viņa uzkāpa pāris pakāpienu līdz durvīm un pieklauvēja. Atslēgas bija palikušas istabā.
