Atstājot vecākus, burvi un velnēnu lūkojoties viņai nopakaļ, meitene pagriezās, atvēra durvis un izgāja ārā. Viņa mierīgi un pārliecinoši izgāja pa gaiteni un ārā pa parādes durvīm siltajā vakarā. Kitija neapzināti izvēlējās vienu virzienu un devās prom pa ielu neatskatoties. Tikai tad, kad viņa bija nogriezušies ap stūri un sākusi skriet, beidzot sāka līt asaras.
etenjela dusmas par operācijas izgāšanos bija nevaldāmas. Viņš atgriezās Vaitholā neiedomājami sliktā garastāvoklī, mudinādams šoferi pasteigties un sizdams ar dūri pa ādas sēdekli ikreiz, kad nācās palēnināt gaitu. Viņš izkāpa pie Iekšlietu ministrijas un, par spīti vēlajai stundai, devās uz savu darba kabinetu. Zēns ieslēdza gaismu, atlaidās krēslā un sāka prātot.
Viņš bija pārrēķinājies, bet tas, ka viņš bija atradies tik tuvu mērķim, padarīja izgāšanos vēl sāpīgāku. Tas, ka viņš bija pārmeklējis iedzīvotāju sarakstu, lai atrastu Ketlīnas Džonsas vārdu, bija pareizi īsā laikā viņš bija atradis meiteni, ierakstu par iepriekšējo sodāmību un vecāku mājas adresi. Māte un tēvs bija piekāpīgi muļķi, un sākotnējais plāns pierunāt vecākus, lai tie palīdz nodot meitu, slepeni ziņojot viņam, kad meitene nākamreiz ieradīsies mājās arī būtu lieliski izdevies, ja vien viņa nebūtu ieradusies ātrāk, nekā gaidīts.
Bet pat tas nebūtu kaitējis, ja vien pēkšņi nebūtu izrādījies, ka Kitiju nevar ievainot zemākā līmeņa dēmoni. Mulsinoši… protams, nevarēja neredzēt paralēles ar bārdaino algotni. Jautājums bija tikai, vai tās ir viņiem pašiem piemītošas spējas vai arī kādas burvestības sekas. Sensori tomēr nebija neko ziņojuši.
Ja te būtu Bartimajs, viņš, iespējams, varētu paskaidrot kaut ko par meitenes noslēpumainajām spējām un varbūt pat novērst bēgšanu. Žēl, ka džins bija prom citā misijā.
Netenjels nopētīja savu žaketes piedurkni, uz kuras greznojās molera asins traipi. Viņš nolamājās. Nejēga… Nevarēja noliegt, ka meitenei bija stingrs raksturs. Bet Kitija Džonsa par šo apvainojumu dārgi samaksās.
Tomēr jaunais burvis bija ne vien dusmīgs, bet arī jutās neveikli. Viņš mierīgi būtu varējis pieprasīt policijas palīdzību vai palūgt Vaitvelai, lai nodrošina Izlūklodes virs Kitijas vecāku mājas. Tomēr viņš tā nebija izdarījis. Netenjels Bija vēlējies gūt visus panākumus tikai sev. Atgriežoties ministrijā ar zizli, viņa statuss būtu neiedomājami paaugstinājies premjerministrs būtu cēlis viņu vai debesīs. Varbūt viņš tiktu paaugstināts, varbūt viņam pat uzticētu pētīt zižļa spēku… Divāls un Vaitvela paliktu ar garu degunu.
Bet meitene bija aizbēgusi, un, ja kāds par to uzzinās, viņu nežēlos. Tallova nāves dēļ visi ministrijas darbinieki bija kļuvuši viegli aizkaitināmi un bailīgi. Nebija īstais laiks šādas informācijas publiskošanai. Skuķis bija jāatrod, turklāt ātri.
Zvanīšana ausī ziņoja, ka tuvojas maģiska būtne. Viņš piecēlās kājās, un pēc mirkļa istabas vidū zilā mākonī materializējās Bartimajs gargoilas izskatā. Netenjels paberzēja acis un izlikās mierīgs.
- Ko ziņosi?
-Jā, prieks redzēt arī tevi! Gargoila izveidoja no dūmu mākoņa dīvānu un iegrima tajā. Jā. Veni, vidi, vici un tā tālāk. Ifrīts ir pagalam. Esmu pārguris. Tomēr laikam ne tik ļoti kā tu. Tu izskaties briesmīgi!
- Tu nogalināji dēmonu? Netenjels izslējās. Tās bija labas ziņas. Devro tas patiks.
- Protams. Noslīcināju šo Temzā. Baumas jau klīst. Turklāt tev bija taisnība to zizli nozagusi Kitija. Vai tu jau esi viņu notvēris? Nē? Tad labāk pasteidzies. Klau… gargoila ieskatījās tuvāk. Tev uz žokļa ir zilums! Kāds te ir kāvies!
- Neesmu vis. Tas nav nekas svarīgs.
- Tu esi kāvies kā tāds ielas puišelis! Vai tas bija meitenes dēļ? Vai aizstāvot savu godu? Man taču tu vari pastāstīt!
- Aizmirsti. Klausies es ļoti priecājos par taviem panākumiem. Tagad mums jāatrod meitene. Netenjels pieskārās ar pirkstiem zilumam. Tas sāpēja.
Gargoila nopūtās. Viegli pateikt, grūti izdarīt. Kur mēs sāksim?
- Nezinu. Jāpadomā. Šobrīd vari iet. Izsaukšu tevi no rīta.
- Ļoti labi. Gargoila uz dīvāna iešļūca sienā un pazuda.
Kad viss atkal bija klusu, Netenjels, iegrimis domās, nostājās pie galda. Nakts glaudās pie kabineta logiem, no ielas neatskanēja neviena skaņa. Zēns bija noguris, ķermenis kauca pēc miega. Bet zizlis bija pārāk nozīmīgs, lai to tik viegli zaudētu. To katrā ziņā vajadzēja atrast. Varbūt piezīmju grāmatā…
Netenjela domas pārtrauca klauvējiens pie durvīm.
Viņš ieklausījās, sirdij satraukti sitoties. Vēl trīs klauvējieni klusi, bet uzstājīgi.
Kas gan varētu viņu meklēt šādā stundā? Prātā iešāvās briesmīgā bārdaiņa tēls. Zēns sarāvās, tad iztaisnoja plecus un devās pie durvīm.
Aplaizījis sausās lūpas, viņš satvēra durvju rokturi un to pagrieza.
Pie sliekšņa stāvēja īss, apaļīgs kungs, samiedzis acis spilgtajā gaismā, kas spīdēja no kabineta. Vīrietis bija tērpies greznā zaļa velveta uzvalkā, baltās getrās un gaiši violetā ceļojumu mētelī, kas bija aizpogāts līdz kaklam. Galvā viņam bija zamša cepure. Viņš plati pasmaidīja par zēna apjukumu.
