Bija dienas vidus un ēnas pavisam īsas. Rudzupuķu zilajās debesīs peldēja piemīlīgi mākonīši. Saule spīdēja virs piepilsētas namu jumtiem. Šajā laikā visi godīgi cilvēki parasti vai nu strādā, vai izklaidējas. It kā pierādot manis teikto, pa ielu pagāja garām vairāki strādīgi tirgoņi, velkot savus ratiņus no mājas uz māju. Viņi pacēla cepures, sveicinādami vecas kundzes, noglāstīja galvas bērneļiem un laipni uzsmaidīja, iepazīstinādami ar savu preci. Notika darījums, tika apmainīti dažādi labumi un nauda, un tirgoņi devās tālāk, jautri svilpodami.
Bija grūti noticēt, ka šādā brīdī varētu notikt kaut kas slikts.
Apmeties ceļa malā augoša krūma dziļākajos zaros, melns putns rūpīgi nopētīja apkārtni. Tam bija sabužinātas, nekārtīgas spalvas, knābis un kājas. Patiesībā tas bija vidēja lieluma krauklis sliktu ziņu nesējs, nelaimes vēstnesis. Putns nenovērsa savas asinīm pierietējušās acis no kādas nekoptā dārzā stāvošas mājas augšstāva loga.
Es tīšām kavējos.
Galvenais, kas jāpatur prātā Izsaukšanas sakarā, ir tas, ka nekas īsti nav tava vaina. Ja burvis uzdod tev uzdevumu, tu to paveic un pēc iespējas ātrāk, citādi tevi soda ar Pārogļojošo uguni. Ar šādu draudu tu drīz vien iemācies iztikt bez sirdsapziņas pārmetumiem. Tas nozīmē, ka piecu tūkstošu gadu laikā,
kopš esmu šaudījies šurp un turp pa Zemi, pret savu gribu esmu bijis iesaistīts diezgan daudzos nepatīkamos notikumos. [66] [1] Piemēram, Ehnatona gāšana. Nofretete man to nekad nepiedeva, bet ko gan es varēju darīt? Vainojiet augsto Ra priesteri, nevis mani. Un vēl tas nepatīkamais gadījums ar Zālamana burvju gredzenu. Viņa sāncenši pavēlēja man to nozagt un iemest jūrā. Tur nu man runāšana palīdzēja, ticiet man! Un vēl neskaitāmas slepkavības, nolaupīšanas, zādzības, krāpšanas, viltības un intrigas… tā padomājot, jāatzīst, ka godīgu uzdevumu ir salīdzinoši daudz mazāk.
Nav jau tā, ka mani mocītu sirdsapziņas pārmetumi, tomēr pat nocietinātajiem džiniem dažkārt sametas nepatīkami par to, kas mums jādara.
Šis bija tāds gadījums.
Krauklis sapurināja spalvas, lai atbaidītu savus sugas brāļus ar nepatīkamu smaku. Man šobrīd nebija vajadzīga sabiedrība.
Es grūtsirdīgi pašūpoju knābi. Netenjels. Ko te vēl varēja piebilst? Par spīti mūsu retajām nesaskaņām [67] [1] Nu labi: mūsu pastāvīgajām nesaskaņām., es cerēju, ka šis varētu būt citāds gadījums nekā ar visiem pārējiem burvjiem. Pagātnē viņš bija izrādījis lielu iniciatīvu un vairāk nekā kripatu altruisma. Iespējams, ka viņš dzīvē varētu iet savu ceļu, nevis izvēlēties to varas, bagātības un sliktas slavas ceļu, pa kuru skrēja visi pārējie.
Bet vai viņš tā izdarīja? Nē.
Pašlaik viss liecināja par pretējo. Iespējams, joprojām satriekts par sava kolēģa Tallova nāvi, mans saimnieks bija gandrīz rupjš, mani šorīt izsaucot. Viņš bija bāls un neticami kluss. Nekādu draudzīgu sarunu, nekādu laipnību. Es nesaņēmu nevienu uzslavu par to, ka tik veiksmīgi biju ticis vaļā no trakā ifrīta, un, par spīti tam, ka es pārvērtos par piemīlīgām meitenēm, tas viņu nemaz neaizkustināja. Bet es saņēmu jaunu uzdevumu tādu, kas ierindojās "nejauku un pēc iespējas ātrāk aizmirstamu" kategorijā. Tas bija tik neģēlīgi no Netenjela puses, ka man vajadzēja pabrīnīties: vai tiešām zēns kritis tik zemu?
Bet uzdevums ir uzdevums. Tāpēc es biju šeit un jau divas stundas slēpos Balhamas apkaimes krūmā.
Daļa no uzdevuma bija padarīt visu tik klusi, cik iespējams, un tieši tāpēc es neielauzos tajā mājā caur griestiem. [68] [1] Turklāt es atmetu šo domu arī estētisku apsvērumu dēļ. Man nepatīk nekārtība.
Es zināju, ka laupījums ir mājās, visticamāk, augšstāvā, tāpēc es gaidīju, spožās acis logiem pievērsis.
Šī nebija burvja māja. Nolupusi krāsa, sašķiebušies logu rāmji, uz lieveņa šķirbās saaugusi zāle. Iespaidīgs īpašums, bet nekopts un nedaudz skumjš. Zālē bija ieaugušas pat dažas bērnu rotaļlietas.
Apmēram pēc stundas krauklim sāka kļūt garlaicīgi. Lai gan mans saimnieks bija licis rīkoties neuzkrītoši, viņš gribēja arī ātru rīcību. Tāpēc vajadzēja ķerties pie darba. Ideālā variantā es būtu nogaidījis, līdz māja paliek tukša un mans upuris tur ir viens.
It kā atbildot uz manu lūgšanu, atvērās parādes durvis un pa tām iznāca gara auguma apaļīga sieviete ar iepirkumu somu rokās. Viņa pagāja man garām un devās uz ielu. Es pat nepūlējos slēpties. Viņai es biju tikai putns. Te nebija nekādu tīklu, nekādas maģiskas aizsardzības, nekādu ziņu, ka kāds te varētu redzēt vairāk nekā vienā plānā. Citiem vārdiem sakot, darbiņš man bija kā bērnu spēle. Tas jau gandrīz bija pabeigts.
Un tad logā kaut kas sakustējās. Tika pastumti malā pelēki aizkari, un pa logu pastiepās izdilusi roka, lai atvērtu slēģus. Tā bija mana izdevība. Krauklis pacēlās spārnos un lidoja pāri dārzam, izskatoties pēc apakšbikšu pāra, ko pūš vējš. Tas domīgi nolaidās uz palodzes un aizlēkāja līdz aizkariem, līdz atrada tajos mazu, vertikālu plīsumu. Krauklis pabāza pa to galvu un ielūkojās iekšā.
