Mēs lidojām lejup nakts tumsā, cauri oranžajām pilsētas gaismām uz ielu, kur mēs ar zēnu tonakt slēpāmies pēc ugunsgrēka Krūmložņas mājās. Izpostītā bibliotēka tur atradās joprojām es redzēju, kā tā sagumusi stāv starp izgaismotajiem veikaliņiem. Māja pēdējo gadu laikā bija vēl vairāk noplukuši, un tagad lielā jumta loga vietā pletās plašs caurums. Roks samazināja savus apmērus, uzmanīgi pagriezās un ielika meiteni pa caurumu iekšā gluži kā vēstuli pastkastītē. Mēs nolaidāmies alai līdzīgā telpā, ko vietām izgaismoja mēnesgaisma. Tiklīdz bijām drošībā, es palaidu meiteni vaļā. [72] [1] Mēs bijām apmēram divus metrus virs grīdas. Nu, viņa taču bija jauna un sprigana!
Viņa iespiedzās, novēlās uz grīdas un aizripoja.
Es palidoju mazliet nostāk un pirmo reizi viņu kārtīgi nopētīju. Tā bija tā pati meitene, kas mēģināja man athemt amuletu. Tagad viņa izskatījās vecāka, tievāka un nomocīta, viņas seja bija pelēka un acis dziļāk iegrimušas. Acīmredzot pēdējie pāris gadi viņai nebija viegli un šis vakars īpaši nežēlīgs. Viena roka neveikli nokarājās gar sāniem, plecs bija noplūdis ar asinīm. Tomēr viņas apņēmība bija apbrīnojama viņa lēnām piecēlās kājās, zodu izstiepusi, un paskatījās manī.
- Man nešķiet, ka šī būtu īpaši izcila vieta, viņa izmeta. Vai nevarat mani nopratināt kādā tīrākā telpā? Es cerēju nokļūt vismaz Tauerā.
- Tici man, šī vieta ir izcila, roks atcirta, asinot nagus pret sienu. Man nebija noskaņojuma pļāpāt.
- Tad ķeramies pie lietas. Kur ir Džeikobs? Un burvji?
- Būs klāt pēc brīža.
- Pēc brīža? Kas tad tas par darba grafiku? meitene iesprauda rokas sānos. Man likās, ka jūs esat ļoti darbīgi un vienmēr laikā.
Es pacēlu galvu. Paklausies! es teicu. Neaizmirsti, ka es izglābu tevi no Nakts policijas. Nedaudz pateicības nenāktu par ļaunu, jaunā dāma. Roks pabungoja ar nagiem pa grīdu un paskatījās uz meiteni ar tādu skatienu, kas lika persiešu jūrniekiem lēkt pār bortu jūrā.
Viņa atbildēja ar tādu skatienu, kas pienu pārvērstu rūgušpienā. Liecies mierā, dēmon! Es tevi ienīstu. Tu mani neiebiedēsi. -Nē?
- Nē. Tu esi tikpat nevērtīgs kā velnēns. Tavas spalvas ir saburzītas un klātas ar pelējumu.
- Ko? roks uzmanīgi nopētīja savu ietērpu. Muļķības! Tas ir mēness atspīdums!
- Brīnums, ka tās spalvas jau sen nav nokritušas. Esmu redzējusi daudz skaistākus baložus!
- Tagad paklausies…
- Es esmu iznīcinājusi patiešām varenus dēmonus! viņa kliedza. Tu domā, ka man bail no pārauguša cāļa?
Šitāda nekauņa! Šis cēlais roks nav mana vienīgā iespējamā forma, es lepni paskaidroju. Es varu pieņemt tūkstošiem atveidu. Piemēram… Roks pārvērtās par niknu mīnotauru ar sarkanām acīm, kas pūta pa nāsīm dūmu mutuļus, par granīta gargoilu, kas klabina žokļus, par indīgu čūsku, par gaudojošu spoku, par staigājošu līķi, par gaisā peldošu acteku galvaskausu, kas tumsā spīd. Tā bija skaista buķete, [73] [1] Lai gan ne pārāk izdomas bagāta, bet es jutos noguris.
ja jau man pašam jāsaka. Nu? galvaskauss daudznozīmīgi apvaicājās. Gribi ko teikt?
Meitene norija siekalas. Nav slikti, viņa izdvesa, bet visas šīs formas ir tik lielas un iespaidīgas. Saderam, ka tu nespēj pārvērsties par kaut ko mazu.
- Protams, varu.
- Par kaut ko ļoti mazu teiksim, pietiekami sīku, lai ielīstu tajā pudelē. Viņa norādīja uz alus pudeli, kas tur gulēja zem gruvešiem, visu laiku vērojot mani ar acs kaktiņu.
Vecais triks! Tas ir izmēģināts uz manas ādas vismaz simts reižu! Galvaskauss lēnām pašūpojās un pasmīnēja. [74] [1] Īstenībā tas plati pasmaidīja galvaskausiem tas labi padodas.
Jauki, ka tu tā pūlies, bet šis paņēmiens neiedarbojās uz mani pat vecajos laikos. [75] [1] Tu taču zini gudrs cilvēks pierunā muļķa džinu ielīst pudelē (vai kādā citā mazā trauciņā), tad aizkorķē to un nelaiž ātrāk ārā, pirms džins neapsola izpildīt visas viņa vēlēšanās, utt., u.t.jpr. Ha, ha. Neticami, tomēr, ja džins ierāpjas pudelē pēc savas gribas, tā kļūst par samērā spēcīgu cietumu. Bet pats muļķīgākais velnēns šodien neiekristu uz tik naivu piedāvājumu.
Es turpināju: Kāpēc tu neapsēdies un neatpūties? Izskaties nogurusi.
Meitene nošņaukājās, uzmeta lūpu un sakrustoja rokas. Es redzēju, kā viņa apskata telpu, meklēdama izeju.
- Nemaz nemēģini, es brīdināju. Vai arī es tev sašķaidīšu galvaskausu.
- Un kā tu to darīsi? Iekodīsi man? Viņa bija neizturama!
Par atbildi galvaskauss pagaisa un kļuva par Ptolemaju. Es
pārmainījos bez domāšanas šī bija mana mīļākā forma [76] [1] Tas pauž cieņu pret viņu par to, ko viņš izdarīja manā labā.
-, bet, tā izdarot, es redzēju, ka meitene šausmās pakāpjas atpakaļ.
- Tu esi tas dēmons no gatves!
- Netrako. Tu mani par to nevari vainot. Jūs uzklupāt man, nevis otrādi.
Viņa pamāja. Tiesa. Toreiz mani gandrīz notvēra Nakts policija.
- Tev jābūt piesardzīgākai. Kāpēc jums bija vajadzīgs Samarkandas amulets?
