Ēģiptiešu zēns piesteidzās pie loga un izgaisa, pārvēršoties par skarabeju. Aiz loga uzzibēja spoža gaisma. Netenjels nervozi pamīņājās. Nu?
- Izskatās, ka meitene tomēr ir ieradusies, džina balss bija klusa un smalka. Varbūt gribi palūkoties ārā?
Netenjels parāva malā aizkaru un paskatījās ārā tieši tajā brīdī, kad ielas vidū pacēlās uguns stabs, kas ātri vien noplaka. Uz iepriekš tik klusās ielas tagad notika strauja kustība tur kustējās dažādi tēli, daži uz divām, citi uz četrām kājām, un vēl citi, kuri nesaprata, kas notiek, bet vienkārši lēkāja apkārt. Atskanēja smilksti un gaudošana. Netenjels juta, kā sirds sašļūk.
- Velns un elle, viņš nočukstēja. Nakts policija.
Atskanēja vēl viens sprādziens, un istabas sienas salīgojās. Kāda būtne uz divām kājām strauji pārskrēja pāri ielai un ielēca namā pa tikko izsisto caurumu sienā. Viņai sekoja vilks, ko no kājām notrieca vēl viens sprādziens.
Skarabejs atzinīgi nosvilpās. Labs Elementu lodes sviediens! Meitenei ir ķēriens. Tomēr viņa diez vai izbēgs no tā visa bara.
- Cik daudz viņu ir?
- Ducis, varbūt vairāk. Paskat, tie tuvojas pajumtiem.
- Tu domā, ka viņi meiteni noķers?
- Jā noķers un apēdīs. Viņi slāpst asiņu.
- Labi… Netenjels pakāpās nost no loga. Viņš bija pieņēmis lēmumu. Bartimaj, tev viņa jāglābj. Mēs nedrīkstam riskēt ar to, ka meitene tiek nogalināta.
Skarabejs nepatikā iečirkstējās. Vēl viens jauks darbiņš. Cik mīļi no tavas puses! Vai esi pārliecināts? Tu šobrīd darbojies tieši pret policijas šefu.
- Ja paveiksies, viņš nemaz neuzzinās, ka tas esmu es. Aizved viņu uz… Netenjels prātoja un pēkšņi uzsita knipi. Aizved viņu uz to veco bibliotēku, kur mēs slēpāmies no Siržulauzēja dēmoniem. Es paņemšu gūstekni un tev sekošu. Mums jātiek prom no šejienes.
- Tam es piekrītu. Labs ir, rīkojamies. Vabole pakāpās atpakaļ, pagriezās pret stiklu un pacēla taustekļus pret to. Spoža gaisma, siltums, un stiklā izkusa apaļš caurums. Vabole izlīda pa to un aizlidoja prom.
Netenjels pagriezās, un tieši tobrīd viņam sejā tika mests krēsls.
Viņš nokrita uz grīdas, pa pusei apdullināts. Ar acs kaktiņu zēns pamanīja Džeikobu Hairnēku skrienam uz durvīm. Netenjels nočukstēja pavēli aramiešu valodā. Viņam blakus parādījās mazs velnēns, kas svieda pret Hairnēkas pidžamas staru Zibens bultu. Gaisā uzvēdīja deguma dvaka, un atskanēja kliedziens. Velnēns pazuda. Hairnēka uz mirkli sastinga, satvēris sēžamvietu, bet pēc tam turpināja virzīties uz durvīm.
Bet Netenjels jau bija pielēcis kājās. Viņš metās uz priekšu savādā lēcienā un sagrāba Džeikobu aiz potītes. Hairnēka nogāzās, Netenjels piespieda viņu pie grīdas un sāka sist pa seju. Džeikobs atbildēja ar to pašu. Viņi cīkstēdamies vārtījās pa grīdu.
Kāds aizraujošs priekšnesums!
Netenjels sastinga, satvēris Hairnēku aiz matiem. Viņš paskatījās augšup.
Durvīs stāvēja Džeina Ferēra divu Nakts policijas virsnieku pavadībā. Viņai mugurā bija pelēkā policista uniforma un cepure, un viņas acis bija caururbjošas. Viens no virsniekiem norūcās.
Netenjels mēģināja izdomāt, kā lai izskaidro notikušo, bet nespēja. Džeina Ferēra pašūpoja galvu. Cik zemu jūs esat kritis, Mandrāk, viņa sacīja. Atbrīvojieties no šī pusapģērbtā cilvēka, kā varat! Jūs tiekat arestēts par valsts nodevību.
Vilkači uz ielas, aiz muguras Netenjels. Kuru ceļu jūs izraudzītos? Patiesību sakot, es biju priecīgs par iespēju pamest to istabu.
Netenjela uzvedība kļuva arvien kaitinošāka. Kopš mēs tikāmies pēdējo reizi, viņš ar Vaitvelas gādību bija pārvērties par mazu briesmoni, kas vienmēr paklausa varas pavēlēm un vienmēr alkst pēc paaugstinājuma. Tagad viņš rīkojās gluži kā no ķēdes norāvies, darot ļoti riskantas lietas. Turklāt tā nebija zēna paša ideja. Kāds bija to iesējis viņa prātā, un zēns klausīja šim padomdevējam kā marionete. Netenjels bija rīkojies traki arī iepriekš, dažkārt pat neiedomājami, tomēr viņš nekad nebija bijis marionete kāda rokās.
Un tieši tas tagad bija visu sabojājis.
Lejā valdīja haoss. Uz ietves gulēja savainoti vilki, mētājās ķieģeļu gabali un izsisti stikli. Vilki sāpēs locījās, rūca un laizīja brūces, ar katru kustību viņu apveidi mainījās. Cilvēks vilks, vilks cilvēks… Tur jau tā problēma ar vilkačiem izmaiņas ir tik grūti kontrolēt. Sāpes vai spēcīgas emocijas liek ķermenim mainīties. [69] [1] Šī slimības blakusparādība ir iemesls tam, kāpēc vilkači ir tik daudz vajāti. Un vēl arī tāpēc, ka viņi ir plēsīgi, mežonīgi, asinskāri un grūti valdāmi. Laikaions no Arkādijas jau 2000 gadus pr. Kr. pieradināja pirmos vilkus un padarīja tos par saviem miesassargiem, un, lai gan vilki palaikam apēda kādu viesi, vilku kā sargu loma drīz vien kļuva ļoti populāra. Kopš tā laika daudzi tirāni, kam bija pieejami maģijas noslēpumi, izmantoja vilku armijas, raidot burvestības pret piemērotiem cilvēkiem, kurus pēc tam turēja noslēgtībā un laiku pa laikam pavairoja. Kopā ar daudz ko citu Nakts policiju Londonas ielās ieveda tieši Gledstons viņš zināja, ka tā iedvesīs šausmas.
