Pēkšņi Kitija atcerējās, ka šis slaidais, pieklājīgais un gudrais zēns patiesībā ir dēmons, būtne, kuru vajadzētu ienīst un no kuras būtu jāizvairās. Viņa nespēja dabūt vārdus pār lūpām. Zēns pārbolīja acis un noplātīja rokas. Klau, nedomā, ka es to pastāstīšu savam saimniekam. Es viņam neko neesmu parādā. Turklāt es nevēlos izspiest no tevis nekādu informāciju. Neesmu taču nekāds burvis. Izklausījās, ka zēns apvainojies.
- Dēmons raidīja pret mani Melnā svārsta burvestību. Kitija juta, ka pateikusi to gandrīz pret pašas gribu.
- Ak pareizi. Tallova mērkaķis. Biju aizmirsis. Džins laiski izstaipījās. Tad jau tu laikam priecāsies uzzināt, ka Tallovs ir pagalam. Viņu sagrāba kāds ifrīts diezgan stilīgi. Nē, es nestāstīšu neko vairāk, ja vien tu nepastāstīsi kaut ko par sevi. Kas notika pēc Melnā svārsta? Un Kitija drīz vien jau stāstīja savus piedzīvojumus.
Stāsta beigās dēmons noskurinājās. Redzi, problēma bija tā, ka Spalvaskāts bija ļoti līdzīgs burvjiem, vai ne? Alkatīgs un savtīgs. Gribēja, lai viss paliek apslēpts un noklusēts, lai viss tiek viņam vienam. Nav nekāds brīnums, ka jūs bijāt tikai vienpadsmit. Ja vēlies sākt revolūciju, labākais ceļš ir noskaņot pārējos sev par labu. Visas tās zādzības un sprādzieni jūs tik un tā nekur nenovestu.
Kitija saviebās. Viņai gremza dēmona pašpārliecinātība. Laikam jau.
- Protams, nē. Vienīgais, kas te var noderēt, ir izglītība. Zināšanas par pagātni. Tieši tāpēc jums ir tik pieticīga skolas izglītība. Varu derēt, ka lielākajā daļā mācību stundu tika slavēta
Lielbritānijas varenība. Zēns ieķiķinājās. Interesantākais ir tas, ka cilvēku pretošanās spējas parasti nāk kā pārsteigums arī burvjiem. Viņi aizmirst pagātnes mācības, lai gan tās nav tik senas. Gledstons tik ātri iekaroja Prāgu tikai tāpēc, ka puse čehu armijas streikoja. Impērija bija pamatīgi novājināta. Bet mans saimnieks un viņa biedri laikam to ir aizmirsuši. Viņš tā arī nesaprata, kā tev todien izdevās izbēgt no molera. Nudien, cik ilgi viņš ved šurp to Hairnēku! Sāku jau domāt, vai ar viņu nav kas atgadījies. Diemžēl nekas letāls, citādi es jau būtu brīvs.
Džeikobs. Kitija bija tā aizrāvusies ar dēmona stāstījumu, ka bija aizmirsusi par draugu. Meitene nosarka tas taču bija ienaidnieks, ar kuru viņa tagad runāja, slepkava, laupītājs, īsts nezvērs. Kā gan viņa varēja to aizmirst?
- Paklau, dēmons draudzīgi turpināja, es tā arī nesapratu, kāpēc tu ieradies glābt Hairnēku. Tev taču vajadzēja paredzēt, ka tās ir lamatas. Viņš teica, ka jūs vairākus gadus nebijāt tikušies.
- Taisnība. Bet tā ir mana vaina, ka viņš te tika iepīts, vai ne? Kitija izspļāva.
- Nu, laikam jau, dēmons novilka. Man tas tikai šķita savādi, tas arī viss.
- Ko gan tu par to vari zināt, dēmon? Kitija nikni iekliedzās. Tu esi briesmonis! Kā tu drīksti iedomāties, ko es varētu just? Meitene bija pārskaitusies līdz baltkvēlei.
Zēns ieķiķinājās. Atļauj man dot tev nelielu padomu, viņš teica. Tu taču negribētu, lai es tevi sauktu par "sieviešu kārtas gaļas gabalu", vai ne? Tāpat nav pieklājīgi uzrunāt tādu garu kā es par "dēmonu". īstais vārds ir "džins", lai gan tu drīksti tam pievienot tādus īpašības vārdus kā "cēlais" vai "diženais", ja vēlies. Tas ir tikai jautājums par labām manierēm un palīdzēs mums uzturēt draudzīgas attiecības.
Kitija iesmējās. Starp cilvēku un dēmonu nevar pastāvēt draudzība!
- Parasti ne. Saprāta spējas ir pārāk atšķirīgas. Tomēr tā ir bijis… Bartimajs pēkšņi apklusa.
- Piemēram?
- Piemēram, tā ir noticis ar mani.
-Kad?
- Ak, sen… nav svarīgi. Zēns nodrebinājās.
- Tu tagad to izdomā!
Kitija gaidīja, kad sekos turpinājums, bet džins tikai uzmanīgi pētīja nagus.
Pēc ilga klusuma brīža Kitija ierunājās. Kāpēc Mandrāks izglāba mani no vilkiem? Tas nav loģiski.
Bartimajs pašūpoja galvu. Viņš vēlas dabūt zizli. Tas taču ir acīmredzams.
- Zizli? Kāpēc?
- Un kā tev šķiet? Tajā ir liels spēks. Viņš grib to dabūt pirms pārējiem. Zēna balss bija kļuvusi asa. Likās, ka viņš ir sliktā noskaņojumā.
Kitija pēkšņi visu saprata. Tu gribi teikt, ka zizlis ir nozīmīgs?
- Protams. Tas taču ir piederējis Gledstonam. Jums to vajadzēja zināt, kāpēc tad jūs ielauzāties kapenēs?
Kitija iedomājās teātra ložu un atslēgu, ko viņai kāds pasvieda. Viņa dzirdēja labdara balsi, kad tas it kā starp citu pieminēja zizli. Redzēja Hopkinsa pelēkās acis, dzirdēja viņa balsi, kas kafejnīcas troksnī centās izjautāt meiteni par zizli. Kitija saprata, ka ir nodota.
- Ak tā. Tātad tu nezināji. Džina spožās acis viņu vēroja. Jūs visus iegāza. Jautājums tikai kas? Hopkinss?
Kitijas balss bija neskanīga. Jā. Un vēl kāds viņa seju es tā arī neredzēju.
