Pēc tam kad viņš bija kādu laiku stīvi blenzis kamīna stūrī un es tikpat stīvi biju pētījis griestus, mans saimnieks beidzot ierunājās. Ja tas tevi interesē, viņš norūca, es runāju ar Devro un panācu, lai viņš atbrīvo Kafkas bērnus. Viņi tagad ir atpakaļ Prāgā. Tas nenācās viegli, bet es to izdarīju.
- Cik cēli. Man nebija noskaņojuma viņu slavēt.
Netenjels saviebās. Viņi nebija nekādi dižie spiegi. Tik un
tā nebija vērts paturēt.
- Protams. Klusums. Nu, viss labs, kas labi beidzas. Tu esi dabūjis visu, ko vēlējies. Es ar plašu žestu norādīju uz istabu. Paskaties, kāds plašums! Tu vari te sabāzt tik daudz zīda un sudraba, cik vien vēlies. Turklāt tu tagad esi ietekmīga persona, premjerministrs ir tev parādā pateicību un tu esi ticis vaļā no Vaitvelas.
To dzirdot, zēns kļuva mazliet priecīgāks. Tiesa.
- Protams, tev nav neviena drauga un tu esi gluži vientuļš, es turpināju. Visi kolēģi baidās no tevis un vēl tev ļaunu. Un, ja tu kļūsi pārāk spēcīgs, premjerministrs nobīsies un atradīs iemeslu, lai tevi gāztu. Bet mums visiem ir problēmas, tāpēc jau nevajag uzreiz sašļukt!
- Cik patīkama aina!
- Tas man padodas! Un, ja nevēlies dzirdēt neko vairāk, ierosinu mani atbrīvot. Sešas nedēļas ir pagājušas, un mūsu saistībām pienākušas beigas. Mana būtība smeldz, un no emulsijas krāsas man kļūst nelabi.
Zēns īsi pamāja. Labi. Es nepārkāpšu mūsu norunu.
- Ko? Nu labi. Biju pārsteigts. Atklāti sakot, nebiju gaidījis, ka viņš tik ātri piekritīs. Tā parasti ir kā iepirkšanās austrumu tirgū kaulēšanās ir neatņemama sastāvdaļa. Bet varbūt nodevība pret meiteni joprojām neatstāja mana saimnieka domas.
Lai kāds arī bija Netenjela rīcības iemesls, es pagriezos un sekoju viņam uz darbistabu mājas otrajā stāvā. Tur uz grīdas bija uzzīmēti pentakli un atradās visi burvestībām nepieciešamie priekšmeti.
Atbrīvošana noritēja kapa klusumā.
- Tavai zināšanai, viņš kašķīgi teica, stāvot savā pentaklā, es nepalieku pavisam viens. Piemēram, šovakar es dodos uz teātri, kur skatīšos sava drauga Kventina Mierdara lugas pirmizrādi.
- Cik aizraujoši!
- Tā arī ir. Viņš centās izskatīties sajūsmināts. Vai esi gatavs?
-Jā. Es salutēju. Es saku ardievas burvim Džonam Mandrākam. Lai viņš dzīvo ilgi un laimīgi un nekad vairs mani neizsauc! Vai tu pamanīji ko neparastu?
Burvis sastinga, rokas pacēlis un sagatavojies teikt buramvārdus. Ko tad?
- Es neteicu "Netenjelam". Tāpēc, ka tu man tagad esi Mandrāks. Tas zēns, kas bija Netenjels, jau ir gandrīz zudis.
- Labi, viņš noskaldīja. Priecājos, ka tu beidzot esi to sapratis. Zēns noklepojās. Uz redzēšanos, Bartimaj.
- Paliec sveiks!
Burvis izrunāja buramvārdus, un es pazudu, tā arī nepateicis, ka viņš neko nav sapratis.
f tairnēkas kundze bija atvadījusies jau pie muitas, un Kitija ar Džeikobu vieni paši devās uz rindu. Prāmis gatavojās atiet no skursteņiem pacēlās dūmi, un vēja brāzma plivināja buras. Pēdējie pasažieri devās uz kāpnēm, pie kurām komandas vīri paņēma viņu bagāžu. Debesīs klaigāja aizsmakušas kaijas.
Džeikobam galvā bija balta cepure ar platām malām un mugurā brūns ceļojuma uzvalks. Cimdotajā rokā viņš nesa ādas čemodānu.
- Vai dokumenti pie tevis? Kitija vaicāja.
- Tu to vaicā jau desmito reizi! Zēns joprojām skuma par šķiršanos no mātes, tāpēc atbildēja kašķīgā balsī.
- Ceļojums nebūs garš, Kitija mierinoši sacīja. Būsi klāt jau rīt no rīta.
- Zinu. Džeikobs dziļāk uzmauca cepuri pār acīm. Domā, ka es tikšu uz kuģa?
- Protams. Atceries: mūs taču nemeklē. Jaunās pases ir tikai papildu drošībai.
- Jā… bet ar manu seju…
- Viņi pat nepalūkosies otrreiz! Tici man!
- Esi pārliecināta, ka nevēlies…
- Es taču vienmēr varēšu aizbraukt. Vai tu dosi tam vīram savu koferi?
-Jā.
Tad ej un dari tā. Es pagaidīšu. Džeikobs tikai nedaudz vilcinājās, pirms devās pie kāpnēm. Kitija vēroja, kā viņš lēnām iet cauri steidzīgajam pūlim, un ar prieku secināja, ka neviens pārāk neblenž. Noskanēja prāmja svilpe, kaut kur iezvanījās zvans. Tagad rinda kļuva vēl steidzīgāka tur bija jūrnieki, tirgoņi un krāvēji, kas metās izpildīt pēdējos rīkojumus, pasniegt vēstules un apmainīt saiņus. Uz prāmja klāja daudzi ceļotāji jau stāvēja pie reliņiem, laimīgi pļāpājot dažādās valodās un sejām priekā starojot. Tur bija vīrieši un sievietes no tālām zemēm Eiropas, Āfrikas, Bizantijas un Austrumiem. Kitijai, to iedomājoties, sirds sitās straujāk, un viņa nopūtās. Varbūt kādā dienā viņa tiem pievienosies. Pagaidām viņai vēl bija darāmas citas lietas.
