Likās, ka Spalvaskāta kungs savu kompāniju savācis nejauši, paļaujoties uz mutiskiem ieteikumiem un avīžu rakstiem par cilvēkiem ar īpašām spējām. Viņš jau vairākus mēnešus bija apmeklējis tiesas zāles, meklēdams tādus cilvēkus kā Kitija. Citreiz viņš vienkārši sēdēja krogā un ieklausījās baumās, kuras varēja aizvest pie cilvēkiem, kas veiksmīgi pārcietuši burvju uzbrukumus. Mākslas priekšmetu veikaliņš bija samērā veiksmīgs, bet viņš pārsvarā atstāja to asistentu ziņā un pats klīda pa Londonu, meklēdams jaunus biedrus.
Sekotāji bija pievienojušies viņam ilgā laika periodā. Anna, dzīvespriecīga, četrdesmit gadus veca sieviete, iepazinās ar Spalvaskāta kungu vairāk nekā pirms piecpadsmit gadiem. Viņi kopā bija daudz ko paveikuši. Divdesmit gadus vecā gaišmatainā Gledisa pirms desmit gadiem, būdama vēl bērns, izdzīvoja pēc burvju duelī radītā sprādziena. Viņa un Nikolass, plecīgs puisis ar noslēgtu sejas izteiksmi, strādāja pie Spalvaskāta kunga jau kopš bērnības. Pārējie bija jaunāki, pat ne 18 gadus veci.
Trīspadsmitgadīgie Kitija un Stenlijs bija paši jaunākie. Vecais vīrs iedvesmoja un izrīkoja, un izturējās kā dzimis līderis. Viņa griba bija stipra kā dzelzs un enerģija nezūdoša, bet ķermenis vairs neklausīja tik labi kā agrāk, un tas veco vīru kaitināja. Bet Kitija neapnīkstoši klausījās kaismīgajās runās par lielo cīņu, kurā viņi iesaistījušies.
Spalvaskāta kungs uzsvēra, ka pretoties burvjiem vai viņu likumiem parasti nav iespējams. Šī suga atļāvās visu, kas tiem ienāca prātā, kā jau viņi visi bija piedzīvojuši uz savas ādas. Viss nozīmīgākais atradās burvju rokās: valdība, armija, lielākie uzņēmumi un laikraksti. Viņi varēja atcelt izrādes, kurās saklausīja mudinājumu uz kādu pretdarbību burvjiem. Un, kamēr burvji izbaudīja savu radīto likumu priekšrocības, visi pārējie vienkārši kalpoja viņiem strādāja fabrikās, vadīja restorānus, dienēja armijā… viss, kur bija nepieciešams darbs, atradās vienkāršo ļaužu rokās. Un, ja vien viņi strādāja kārtīgi un nemaisījās pa kājām, burvji lika tos mierā. Bet, ja burvji ar kaut ko nebija apmierināti, sekoja bargi sodi. Spiegi ložņāja visur viens kļūmīgs vārds, un tu attapsies Tauera nopratināšanas istabā. Daudzi nepatikšanu cēlāji tā jau bija pazuduši.
Burvju varai nebija iespējams pretoties viņi kontrolēja tumšos spēkus, kurus tikai daži bija redzējuši, bet no kuriem visi baidījās. Bet Spalvaskāta kunga kompānija šie cilvēki, ko apvienoja un dzina uz priekšu viņu līdera nerimstošais naids, izrādījās veiksmīgāki par pārējiem.
Viņiem visiem dažādā mērā piemita pretestība pret maģiju, bet nebija skaidrs, cik tālu tā sniedzas. Spriežot pēc pagātnes notikumiem, varēja skaidri pateikt, ka Spalvaskāta kungs spēja pretoties samērā stipram dēmonu uzbrukumam. Pārējie, arī Kitija, līdz šim bija tikai viegli pārbaudīti.
Dažiem citiem Annai, Evai, Mārtiņam un pumpainajam Fredam piemita cits talants. Jau kopš bērnības viņi bija ievērojuši pa Londonas ielām šaudāmies nelielus dēmonus. Daži lidoja, citi soļoja pūlī. Neviens cits tos neredzēja, un, papētot tuvāk, izrādījās, ka lielākā daļa cilvēku dēmonus nespēja redzēt vai redzēja citā izskatā. Kā apgalvoja Mārtiņš, kurš strādāja krāsu fabrikā un pēc Spalvaskāta kunga teiktā bija pats dedzīgākais grupas biedrs, diezgan daudzi kaķi un baloži nemaz nebija tie, par ko izlikās. Eva ar brūnajiem, sprogainajiem matiem, kura joprojām mācījās skolā, stāstīja, ka vienreiz kāds kazragam līdzīgs dēmons ienācis veikalā pirkt ķiplokus, bet viņas māte bija redzējusi tikai vecu sieviņu ar iepirkumu grozu rokā.
Šāda spēja redzēt cauri dēmonu ilūzijām bija ļoti noderīga. Vēl citas augstu vērtētas spējas piemita Stenlijam pašpārliecinātam trīspadsmit gadus vecam zēnam, kas jau bija pametis skolu un strādāja par avīžpuiku. Stenlijs nevarēja saskatīt dēmonus, bet spēja uztvert trauslo, mirgojošo starojumu, kas nāca no maģiskiem priekšmetiem. Bērnībā viņam tā patikušas šīs auras, ka viņš sācis zagt maģiskos priekšmetus. Kad Spalvaskāta kungs viņu sastapa (starp citu, arī tiesā), Stenlijs jau bija prasmīgs kabatzaglis. Arī Annai un Gledisai piemita līdzīgas spējas, bet ne tik izteiktas kā Stenlijam, kurš spēja sajust maģisku priekšmetu caur drēbēm un pat koka sienām. Tādēļ Stenlijs bija viens no nozīmīgākajiem Spalvaskāta kunga kompānijas locekļiem.
Mierīgais, klusais Timotijs spēja nevis saredzēt, bet sadzirdēt maģiskas darbības. Viņš tās raksturoja kā zumēšanu gaisā. Kā zvana skaņas, viņš teica, kad pārējie nemitējās jautāt. Vai kā sitieni pa tukšu glāzi. Ja viņš koncentrējās un apkārt nebija pārāk daudz citu skaņu, Timotijs varēja izsekot zuraēšanai, nonākot pie dēmona vai maģiskā priekšmeta, kas to bija izraisījis.
Kopā saliktas, šīs spējas veidoja mazu, bet efektīgu pretspēku burvjiem. Tas nevarēja atklāti stāties pretī pastāvošajai varai, bet varēja kaitēt ienaidniekiem. Viņi varēja izsekot maģiskos priekšmetus, izvairīties no apslēptām briesmām un pats svarīgākais varēja uzbrukt burvjiem un viņu nelietīgajiem kalpiem.
