- Šos jautājumus uzdosiet vēlāk. Vispirms man jums jāatvainojas. Baidos, ka jūs jau esat iepazinusies tuvāk ar Frederiku, Mārtiņu un Timotiju. Kitija atkal palūkojās pār plecu. Tas jau sāka kļūt par ieradumu. Jūs tikāties šodien sānieliņā.
- Sānieliņā?
-Viņi jums uzsūtīja moleru. Ne tik strauji! Neejiet prom! Man žēl, ka jūs nobiedējām, bet mums bija jāpārliecinās, ka spējat pretoties maģijai gluži tāpat kā mēs. Mums pie rokas gadījās molera lode, un tāpēc…
Kitija beidzot spēja parunāt. Cūka! Jūs esat tāds pats kā Tallovs! Mani varēja nogalināt!
- Nevarēja. Kā jau teicu, lielākais, ko molers spēj izdarīt, ir apdullināt ar smaku…
- Un vai tad tas nav pietiekami? Kitija jau bija piecēlusies kājās.
- Ja jums jāiet, neaizmirstiet šo. Vecais vīrs izvilka no žaketes krūšu kabatas aploksni un nevērīgi nometa uz galda starp krūzītēm. Tur ir seši simti mārciņu. Es turu vārdu.
- Man tā nav vajadzīga! Kitija bija tik aizkaitināta, ka vēlējās kaut ko sadragāt.
- Neesiet taču muļķe! Vecā vīra acis iegailējās. Vai gribat sapūt piejūras cietumā? Tieši turp tiek nosūtīti parādu nemaksātāji. Tas noslēdz mūsu pirmo vienošanās pusi. Padomājiet par manu atvainošanos molera sakarā. Tas varētu būt sākums…
Kitija paķēra aploksni, gandrīz nogāzdama no galda krūzītes. Jūs esat traks. Jūs un jūsu draugi. Labi. Es to paņemšu. Tikai tāpēc es arī atnācu. Joprojām stāvot, meitene pagrūda krēslu atpakaļ.
- Vai jūs gribētu dzirdēt, kā tas notika ar mani? Spalvaskāta kungs bija paliecies uz priekšu, ar pirkstiem satvēris balto galdautu. Viņa balss bija zema un steidzīga; viņš cīnījās ar elpas trūkumu, vēlēdamies drīzāk pateikt savu sakāmo. Es biju tāds pats kā jūs burvji man nenozīmēja neko. Es biju jauns, laimīgi precējies kāda man par viņiem daļa? Līdz mana skaistā sieva, lai miers viņas pīšļiem, piesaistīja kāda burvja uzmanību. Viņš bija gluži kā Tallovs nežēlīgs, muļķīgs švauksts. Viņš to iekāroja, mēģināja uzpirkt ar dārgakmeņiem un austrumu zīdu. Bet mana sieva viņam atteica. Smējās sejā. Tā bija drosmīga, bet muļķīga rīcība. Tagad es vēlos kā esmu vēlējies šos trīsdesmit gadus -, kaut viņa būtu aizgājusi tam līdzi.
Mēs dzīvojām istabās virs mana veikala. Vakaros es ilgi strādāju, šķirodams preci un pārskaitīdams rēķinus, tikmēr sieva augšā gatavoja mums maltīti. Kādu vakaru es kā parasti sēdēju veikalā pie galda. Uguns kamīnā dega. Pildspalva skrapstēja pret papīru. Pēkšņi uz ielas sāka gaudot suņi, pēc brīža uguns kamīnā nodzisa, atstājot tikai karstas ogles. Es pielēcu kājās, mani māca bailes… pats nezinu, no kā. Un tad es izdzirdēju sievu iekliedzamies. Tikai vienreiz, aprauti. Es skrēju augšup pa kāpnēm, pa ceļam gandrīz paklūpot, atvēru durvis un iebrāžos virtuvē…
Spalvaskāta kunga skatiens šķita lūkojamies pagātnē. Kitija neapzināti, mehāniski apsēdās un gaidīja.
- Tas, kurš to bija izdarījis, Spalvaskāta kungs beidzot turpināja, jau bija prom. Es sajutu tā neseno klātbūtni. Kad es notupos pie sievas, kas gulēja uz linoleja grīdas, atkal iedegās gāzes plīts un sautējums katlā atsāka burbuļot. Es dzirdēju suņu rūkšanu, logus aizcērtamies pēkšņā vēja brāzmā… un tad iestājās klusums. Viņš uzlasīja eklēra drupačas no šķīvja un iemeta tās mutē. Viņa garšīgi gatavoja, Džonsas jaunkundz. Es to atceros pat pēc trīsdesmit gadiem.
Otrā kafejnīcas pusē viesmīlis nejauši izlēja dzērienu kādam viesim uz apģērba. Viņa aurošana šķietami atsauca Spalvaskāta kungu īstenībā. Viņš samirkšķināja acis un pavērās Kitijā. Tad nu es saīsināšu savu stāstu, Džonsas jaunkundz. Es atradu šo burvi, vairākas nedēļas viņu izsekoju, iemācīdamies katru viņa kustību un neļaudamies ne bēdām, ne pārsteidzīgai atmaksai. Un pienāca atriebības brīdis es viņu notvēru kādā vientuļā vietā, nogalināju un līķi iemetu Temzas ūdeņos. Pirms nāves viņš pamanījās izsaukt trīs dēmonus tie krita man virsū cits pēc cita, bet neko nespēja izdarīt man pašam par lielu izbrīnu, jo biju pārliecināts, ka miršu, mēģinādams atriebties. Tā es atklāju, ka spēju pretoties maģijai. Es nesaku, ka pats to saprotu, bet tas ir fakts. Man piemīt šīs spējas, arī maniem draugiem un arī jums. Katram pašam jāizlemj, vai vēlamies tās likt lietā vai ne.
Viņa balss apklusa. Šķita, ka sirmgalvis ir noguris, seja izskatījās novecojusi un sakritusies.
Kitija brīdi vilcinājās, pirms atbildēja. Labi, viņa teica. Džeikoba dēļ, Spalvaskāta kunga un viņa mirušās sievas dēļ. Es vēl neiešu. Pastāstiet kaut ko vairāk.
Pāris nākamās nedēļas Kitija bieži satikās ar Spalvaskāta kungu un viņa draugiem septiņu ielu krustojumā vai citās Londonas kafejnīcās, vai arī Spalvaskāta kunga dzīvoklī virs viņa veikala upes piekrastē. Katru reizi viņa uzzināja kaut ko vairāk par šiem cilvēkiem un to, ko viņi darīja, un saprata, ka arvien vairāk iesaistās notiekošajā.
