Lai gan Kitija turpināja apciemot Džeikobu, šī viesošanās viņai nesagādāja nekādu prieku. Drauga spēki vēl nebija atgriezušies, un māte visu laiku viņu uzmanīja, sūtot Kitiju prom ikreiz, kad zēns izskatījās saguris. Kitijai nebija izdevības pastāstīt viņam par Spalvaskāta kungu, un zēns šķita pārāk aizņemts ar savu strīpaino, niezošo seju. Viņš kļuva arvien noslēgtāks, iespējams, apskauzdams draudzenes veselību un spēku. Ar laiku viņas apciemojumi Hairnēku mājās kļuva arvien retāki, un pēc pāris mēnešiem viņa tur pārstāja iegriezties.
Jaunajā sabiedrībā Kitiju saistīja divas lietas. Pirmkārt, pateicība par samaksāto sodu. Viņa jutās parādniece Spalvaskāta kunga priekšā. Lai gan viņš to nekad vairs nebija pieminējis, vecais vīrs saprata Kitijas izjūtas, tādēļ to vēlreiz neuzsvēra.
Otrs iemesls bija daudz svarīgāks. Kitija gribēja uzzināt ko vairāk par pretošanās spējām, kuras Spalvaskāta kungs bija viņā atklājis, un noskaidrot, ko ar tām iesākt. Pievienošanās šai kompānijai šķita vienīgais veids, kā to izdarīt. Turklāt tas solīja viņai virziena un mērķa izjūtu, kā arī mazās, no pārējās pasaules noslēgtās sabiedrības spožumu. Pavisam drīz viņa kopā ar pārējiem devās reidos.
Sākumā viņa tikai noskatījās, kā Freds vai Eva apraksta sienas ar grafiti, kas noķengā valdību, vai ielaužas burvju mājās un mašīnās, meklēdami maģiskos priekšmetus. Kitija stāvēja ēnā, virpinādama kabatā sudraba piekariņu, gatava uzsvilpt, tiklīdz pamanīs briesmas. Vēlāk viņa kopā ar Gledisu vai Stenliju dzina pēdas burvjiem līdz viņu mājām, sekojot maģisko priekšmetu izstarotajai aurai. Kitija iegaumēja adreses, kas varētu noderēt turpmākajos reidos.
Retu reizi, vēlu vakaros viņa redzēja, kā Freds vai Mārtiņš dodas prom no veikala slepenos uzdevumos. Viņiem mugurā bija melnas drēbes un sejas notrieptas ar sodrējiem, un rokās viņi nesa mazas, smagas kastītes. Neviens neteica, kurp viņi dodas, bet, nākamās dienas avīzēs lasot par neizskaidrojamiem uzbrukumiem valdības locekļu īpašumiem, Kitija izdarīja secinājumus.
Ar laiku, būdama gudra un izlēmīga, Kitija sāka ieņemt šajā kompānijā savu vietu. Spalvaskāta kungs parasti sūtīja bērnus uzdevumā mazās grupiņās, kur katram bija savs darbs, pēc mēneša viņš ļāva Kitijai uzņemties atbildību par vienu no šīm grupām, kurā bija Freds, Stenlijs un Eva. Freda agresivitāte un Evas nepārdomātie izteicieni bija pavisam nesavienojami. Bet Kitijai izdevās saliedēt savu komandu ar tādu efektivitāti, ka viņi atgriezās no sirojumiem pa burvju noliktavām ar vairākiem izciliem ieguvumiem, tajā skaitā lielām, zilām lodēm, kuras Spalvaskāta kungs nosauca par Elementu lodēm, paskaidrodams, ka tās esot ļoti retas un vērtīgas.
Drīz vien laiks, ko viņa nepavadīja ar jaunajiem draugiem, Kitijai sāka likties garlaicīgs. Viņu kaitināja vecāku šaurais domāšanas loks un propaganda, ko stāstīja skolā. Turpretim nakts reidi kopā ar biedriem šķita saistoši, lai arī bīstami. Vienu vakaru kāds burvis pamanīja Kitiju un Stenliju rāpjamies ārā pa studijas logu ar maģisku kastīti rokās. Viņš izsauca nelielu radījumu sermuļa izskatā, kas skrēja abiem pakaļ, spļaudams uguni. Eva, kas gaidīja uz ielas, meta dēmonam ar molera lodi, un, kamēr molers to uz brīdi aizkavēja, bērni paguva aizbēgt. Bet kādā citā reizē burvja dārzā Timotijam uzbruka sargkareivis, kas pielavījās un sagrāba viņu ar zilajām rokām. Tas būtu slikti beidzies, ja Niks nebūtu pamanījies nocirst neradījumam galvu ar senu zobenu, ko nupat bija nozadzis. Timotijs izdzīvoja, pateicoties pretošanās spējām, bet kopš tā laika sūdzējās par nepatīkamu smaku, ko nekādi nevarot dabūt nost no ādas.
Pastāvīgas problēmas sagādāja ne tikai dēmoni, bet arī policija. Jo pārgalvīgākas un lielākas zādzības viņi veica, jo lielāks skaits policistu parādījās ielās. Kādā rudens vakarā Mārtiņš un Stenlijs Traf'algara laukumā pamanīja maskējušos dēmonu, kas nesa ļoti spēcīgu amuletu. Radījums aizbēga, bet atstāja aiz sevis tik spilgtas pēdas, ka Tims varēja tās viegli izsekot. Viņi drīz vien atrada dēmonu klusā sānieliņā, kur tas uzbruka viņiem. Diemžēl šie maģijas uzliesmojumi piesaistīja Nakts policijas uzmanību. Kitija ar draugiem aizbēga katrs uz savu pusi, viņiem pa pēdām metās suņi. Nākamajā dienā gandrīz visi ieradās pie Spalvaskāta kunga. Visi, izņemot Timu.
Timotija zaudējums bija ļoti smags, un drīz sekoja vēl viens. Daži no grupas biedriem, īpaši Stenlijs un Mārtiņš, uzstāja, ka jārīkojas drosmīgāk.
- Mēs varētu viņus sagaidīt, kad tie ierodas Vaitholā, Mārtiņš teica. Vai uzbrukt Devro, kad viņš pamet savu muižu Ričmondā. Premjerministra zaudējums viņus sapurinātu! Lai sāktu vispārējo pretošanos, vajadzīgs kaut kas tāds, kas satricinātu visu pašos pamatos!
- Vēl ne, Spalvaskāta kungs teica. Vēl ir jāveic daudzi izpētes darbi. Ejiet prom un ļaujiet man strādāt.
