- Nezinu. Bet varētu pastāstīt pāris noderīgu detaļu… Aši! Pieliecieties! Ar čūskas veiklību viņš metās zemē, un Netenjels darīja tāpat. Viņš gulēja, piespiedis seju pie kapsētas zemes, ieklausoties, kā uz bruģakmens skan soļi. Vējš atnesa cigarešu dūmu smaržu. Skaņas attālinājās. Pēc kādas minūtes slepenais aģents piecēlās kājās. Patruļa. Par laimi, viņu ožu ir novājinājuši pastāvīgie cigarešu dūmi. Mēs esam drošībā.
- Jūs teicāt…
- Jā. Pirmām kārtām, golema acs. Vairākas tādas tiek turētas Čehijas valdības slepenās mantu glabātavās. Bet Prāgas koncils ir aizliedzis tām jebkādu piekļuvi. Cik man zināms, šīs acis jau sen nav iemantotas maģiskiem nolūkiem, bet tām ir liela simboliskā vērtība, jo tieši ar golemu palīdzību Gledstona armijai tika nodarīti lieli zaudējumi, kad viņš pirmo reizi ieradās Eiropā. Pirms pāris gadiem viens no šiem priekšmetiem tika nozagts, un vainīgo tā arī neatrada. Es pieņemtu bet tās ir tikai manas domas ka šis pazudušais akmens vēlāk arī uzradies jūsu drauga Siržulauzēja kolekcijā.
- Atvainojiet, bet viņš nebija mans draugs, Netenjels iesaucās.
- Nu, tagad jau viņš nav nevienam draugs,vai ne? Jo viņš izgāzās. Ja viņš būtu uzvarējis, jūs visi tagad ar baudu tvertu katru viņa vārdu un aicinātu Siržulauzēja kungu svinīgās pusdienās. Aģents smagi nopūtās un nošņaukājās zem melnās kapuces. Paturiet uz mirkli sveci. Man vajag iedzert.
- Fui! Tā ir auksta un pretīga.
- Tūlīt. Arlekīns parakņājās apmetņa krokās un izvilka zaļu pudeli ar korķa aizbāzni. Viņš izvilka korķi un pielika pie lūpām pudeli, ko zem kapuces nevarēja redzēt. Atskanēja skaļa klunkšķēšana, ko pavadīja stipra liķiera smarža.
- Nu jau ir labāk. Neredzamās lūpas nočāpstināja, korķis tika iesprausts atpakaļ pudeles kaklā un pati pudelē paslēpta kabatā. Tagad es paņemšu to atpakaļ. Jūs taču to nesalauzāt? Jāatzīst, ka miroņa roka ir nedaudz trausla. Tātad, Arlekīns turpināja, iespējams, ka Siržulauzējs gribēja to izmantot pats, taču nāve pārvilka svītru visiem viņa plāniem. Un kāds cits, varbūt viņa sabiedrotais, tagad nozadzis šo priekšmetu no valdības krātuves un, šķiet, prot likt to lietā… Te viss kļūst sarežģītāks.
- Ir vajadzīgi arī buramvārdi, Netenjels sacīja. Tie tiek uzrakstīti uz pergamenta un ielikti golemam mutē, un tad tas atdzīvojas. Un šos buramvārdus neviens nezina jau daudzus gadus. Vismaz Londonā ne.
Slepenais aģents pamāja. Iespējams, ka šis noslēpums ir pazaudēts. Tāpat var gadīties, ka Prāgā to vēl zina, bet neizmanto. Koncils šobrīd nevēlas sadusmot Londonu, briti ir pārāk stipri. Viņi labāk sūta uz Londonu nelielas spiegu grupas, lai vāktu informāciju. Jūsu golems… tā būtu pārāk dramatiska rīcība ja atklātu čehu saistību ar šo lietu, sekotu tūlītējs iebrukums. Nē, man šķiet, ka jūsu meklētais ir vietējais dumpinieks, kas rīkojas, savu iemeslu vadīts.
- Bet kur man turpināt meklējumus? Netenjels vaicāja. Viņš nespēja apvaldīt žāvas. Zēns nebija gulējis kopš pagājušās nakts notikumiem Britu muzejā. Šī bija nogurdinoša nakts.
- Jāpadomā… aģents brīdi klusēja. Man jāaptaujā daži cilvēki. Satiksimies atkal nākamnakt, un tad es nosaukšu pāris vārdu. Viņš dramatiski apmeta apmetni sev ap pleciem. Mēs tiksimies…
Netenjels viņu pārtrauca: Ceru, ka jūs neteiksiet "karātavu ēnā" vai "pie apsūdzēto sola", vai kaut ko tikpat briesmīgu.
Arlekīns izslējās. Smieklīga doma!
- Labi.
- Es gribēju ierosināt tikties pie mera upuru masu kapavietām Hibernska ielā.
-Nē.
Aģents izskatījās aizkaitināts. Labi, viņš norūca. Sešos pie hotdogu stenda Vecpilsētas laukumā. Vai tas jums būs pietiekami bezpersoniski un garlaicīgi?
- Tas ir lieliski.
- Līdz tam… Apmetnim noplandot un ceļiem nokrakšķot, vīrieša stāvs pagriezās un devās prom pa kapsētas ceļu, mironīgajai gaismai apspīdot ceļu. Drīz vien gaisma vairs nebija redzama, tālumā slīdēja tikai saliekusies ēna un atskanēja lāsts, kad tā nejauši uzskrēja kapakmenim.
Netenjels apsēdās uz kapakmens, gaidīdams Bartimaja parādīšanos. Tikšanās bija veiksmīga, lai gan nedaudz kaitinoša, un tagad viņam bija pietiekami daudz laika atpūsties līdz nākamajam vakaram. Nogurušajā prātā atkal uzpeldēja atmiņas par Džeinu Ferēru. Viņas tuvums bija tik patīkams… tas bija reibinājis kā narkotikas. Viņš sarauca pieri protams, meitene taču bija raidījusi pret viņu Sarma burvestību. Un viņš gandrīz bija uzķēries, pat nepamanījis, kā visi sensori brīdina. Kāds viņš gan bija muļķis!
Meitene bija gribējusi vai nu viņu aizkavēt, lai Netenjels nepaspēj uz lidmašīnu, vai arī uzzināt vairāk informācijas. Turklāt Džeina acīmredzot darbojās sava meistara Divāla kunga uzdevumā, jo tieši viņš nevēlējās, lai Iekšlietu ministrijai šajā lietā veiktos. Aizdomājoties par pagātni, viņš atcerējās arvien vairāk šādu laipnību. Divāls, Tallovs, Ferēra… pat viņa meistare, Vaitvelas jaunkundze, izturējās pret viņu laipni tikai tad, kad zēns strādāja labi.
Netenjels izberzēja acis. Pēkšņi viņš jutās ļoti noguris.
