Virs katras nišas bija misiņa plāksnīte ar numuru. Kitija bez vilcināšanās devās līdz nišai ar numuru septiņi. Te gaidīja noslēpumainais labdaris.
Tāpat kā pie pārējām nišām, arī šeit aizkari bija pilnībā aizvērti. Kitija nostājās ārpusē, ieklausījās, bet neko nesadzirdēja. Meitene atmeta atpakaļ uz pieres nokritušu matu šķipsnu un sažņaudza kabatā sudraba karekli. Tad viņa apņēmīgi atvilka aizkarus un iegāja iekšā.
Loža bija tukša, tajā stāvēja tikai divi apzeltīti krēsli ar skatu pret skatuvi. Ložai priekšā bija aizvilkts aizkars, lai no zāles neviens te notiekošo nevarētu saskatīt. Kitija apmulsusi un satriekta apstājās. Vai viņa bija ienākusi nepareizajā ložā vai nepareizajā laikā? Nē. Drīzāk noslēpumainais burvis bija vienkārši nobijies un tā arī izlēmis neparādīties.
Pie viena no krēsliem bija piesprausta neliela papīra lapiņa. Kitija to norāva. To izdarījusi, viņa sajuta gaisa pūsmu un sadzirdēja soļu skaņu. Meitene salēcās. Viņai pie kakla bija piespiests kaut kas auksts un ass. Kitija sastinga.
Tad atskanēja balss klusa un domīga: Nemēģiniet pagriezties, dārgā! Duncis, kura pieskārienu jūs tikko sajutāt, ir kalts Romā pēc Bordžiju dzimtas pasūtījuma. Tas ir ne vien ass, bet tajā ir iepildīta arī inde. Ja tā saskarsies ar ievainojumu, jūs mirsiet trīspadsmit sekunžu laikā. Es to pieminu tikai tāpēc, lai sarunas laikā tiktu ievērota abpusēja pieklājība. Nepagriežoties pret mani, pagrieziet krēslu pret sienu. Labi. Tagad apsēdieties. Es apsēdīšos jums aiz muguras, un tad mēs parunāsim.
Kitija pagrieza krēslu pret sienu un apsēdās tajā, visu laiku jūtot dunča pieskārienu kaklam. Viņa dzirdēja drēbju švīkstoņu, ādas kurpju čīkstoņu un to, kā kāds apsēžas uz krēsla. Meitene lūkojās sienā un klusēja.
Atkal ierunājās svešais. Labi. Tagad mēs varētu pārrunāt darījumu. Ceru, jūs saprotat, ka mana rīcība ir tikai pašaizsardzība? Es nevēlu jums ļaunu.
Kitija stīvi vērās sienā. Arī mēs jums ne. Tomēr arī mēs esam nodrošinājušies ar aizsardzību.
Nezināmais labdaris norūcās. Kādu?
- Ārpusē pie teātra gaida mana kolēģe. Viņai rokās ir melna soma, kurā iesprostoti seši dēmoni. Šķiet, tas ir pietiekami spēcīgs ierocis, lai nolīdzinātu ar zemi visu ēku. Mēs to nesen nozagām no Aizsardzības ministrijas noliktavas. Es to pieminu tikai tāpēc, lai parādītu jums, ka arī mēs esam spējīgi uz lieliem darbiem. Ja es neatgriezīšos pēc piecpadsmit minūtēm, mana kolēģe palaidīs dēmonus teātrī. Kitijas seja palika neizteiksmīga. Tie bija meli.
Burvis ieķiķinājās. Labs ir, mīļā. Tad mums jāpasteidzas. Kā jau Hopkinsa kungs jums noteikti teica, esmu džentlmenis ar noslieci uz mākslu, kam ir zināmi sakari burvju aprindās. Tomēr, tāpat kā jums, arī man ir apnikusi burvju valdīšana. Balsī ieskanējās dusmas. Nelielu finansiālu domstarpību dēļ valdība ir man atņēmusi visus manus īpašumus un bagātību! Tagad esmu nabags, bet kādreiz gulēju Taškentas zīda palagos! Tas ir nepanesami. Nekas man nesagādātu lielāku prieku kā burvju valdības krišana! Tieši tāpēc es jums palīdzu.
Pēdējā runas daļa bija emocijām piesātināta, un katrs izteiksmīgāks izsauciens tika papildināts ar dunča smailes pieskārienu Kitijas kaklam. Meitene aplaizīja sausās lūpas. Hopkinsa kungs teica, ka jūs varēsiet mums sniegt nozīmīgu informāciju.
- Jā. Jums jāsaprot, ka man nav nekādas mīlestības pret vienkāršajiem ļaudīm, kuru labā jūs pūlaties. Bet jūsu rīcība ietekmē valdības stabilitāti, un tas man patīk. Tātad ķeramies pie lietas. Vai Hopkinsa kungs jums izstāstīja par manu piedāvājumu? Kitija pamāja. Pateicoties maniem sakariem burvju sabiedrībā, es esmu piekļuvis Gledstona dokumentiem un tos rūpīgi izpētījis. Atšifrējot dažus kodus, es atklāju nozīmīgas lietas par buboņu mēri, ko viņš ir atstājis sargāt savu kapu.
- Man tā šķiet samērā vāja aizsardzība cilvēkam ar viņa spējām, Kitija piebilda.
- Jūs esat gudra meitene ar savu viedokli, svešais atzinīgi teica. Gledstons pirms nāves bija vecs un slims, viņš nebija spējīgs ne uz ko lielāku. Tomēr savu viņš ir paveicis. Neviens nav uzdrošinājies apgānīt dibinātāja kapu, baidoties no saslimšanas ar buboņu mēri. Bet no šīs sērgas var izvairīties, ja ievēro dažus drošības pasākumus. Un tieši par tiem es jums pastāstīšu.
-Kāpēc lai mēs jums uzticētos? Es nesaprotu, kāpēc jūs mums palīdzat.
Nešķita, ka vīrieti šis jautājums aizkaitinātu. Ja es vēlētos iznīcināt jūsu grupējumu, viņš mierīgi bilda, policija jūs būtu sagrābusi jau tajā brīdī, kad pabāzāt galvu caur šiem aizkariem. Turklāt es jau izskaidroju, ka nekas nesagādātu man lielāku prieku kā burvju valdības krišana. Bet jums ir taisnība. Man ir vajadzīgs vēl kas cits. Pārlasot Gledstona dokumentus, es atklāju kapa dārgumu uzskaiti. Tur bija tādi maģiskie priekšmeti, kas varētu interesēt arī mani.
Kitija sagrozījās platajā, apzeltītajā krēslā. Lai aizietu no ēkas, man būs vajadzīgas vismaz divas minūtes. Varu zvērēt, mana draudzene ir ļoti precīza.
