- Es runāšu īsi. Hopkinsa kungs jums noteikti pastāstīja par kapa dārgumiem jūs varēsiet dabūt visus maģiskos ieročus, man tie nav vajadzīgi, jo esmu pacifists. Esmu kolekcionārs un ļoti vēlētos dabūt Gledstona apmetni, kas salocīts guļ zem sarkofāga. Tam nav nekādu maģisku spēju, tāpēc jums tas nav vajadzīgs. Un, ja koka zizlis būtu saglabājies, es vēlētos arī to. Tam ir pavisam neliela maģiskā vērtība esmu pārliecināts, ka Gledstons to apveltījis tikai ar aizsargburvestību, lai atvairītu ķirmjus, bet man patiktu to redzēt savā kolekcijā.
- Ja mēs dabūjam pārējos dārgumus, varat uzskatīt, ka šie divi ir jūsu, Kitija atteica.
- Tātad esam vienojušies. Mēs visi no šī reida gūsim savu labumu. Te būs jums vajadzīgais ekipējums. Pa paklāju uz
Kitijas pusi tika pastumta maza, melna somiņa. Vēl neaiztieciet to! Somā ir šķirstiņš un āmurs. Tie jūs pasargās no buboņu mēra. Iekšā ir pamācība, kā ar tiem rīkoties. Darbojieties saskaņā ar to, un paliksiet dzīvi. Klausieties uzmanīgi, balss turpināja. Abatijas uzraugs dosies prom šonakt pusdivpadsmitos. Dodieties uz krusta ejas durvīm, es būšu noorganizējis, lai tās ir atvērtas. Nākamās durvis ir uz abatiju. Tās parasti nostiprinātas ar diviem aizbīdņiem, bet šonakt tie nebūs aizvērti. Virzieties uz abatijas ziemeļu daļu un uzmeklējiet Gledstona statuju. Aiz tās, paslēpta kolonnā, ir ieeja kapavietā. Lai tajā ieietu, jums tikai jāpagriež atslēga.
Kitija sagrozījās. Atslēga?
Kaut kas mazs un mirdzošs nokrita blakus somai. Sargājiet to labi un atcerieties ietīties burvestībās, pirms atverat kapu, vai arī visa šī runāšana būs bijusi veltīga.
- Mēs atcerēsimies.
- Labi. Viņa dzirdēja, kā nepazīstamais pieceļas no krēsla. Balss skanēja cieši aiz muguras. Tas arī viss. Vēlu veiksmi. Nemēģiniet pagriezt galvu.
Asā dunča pieskāriens kaklam kļuva vājāks, bet tas notika tik nemanāmi, ka Kitija pat īsti neapjauta, kurā brīdī svešais bija aizgājis. Meitene, sastingusi un acis plati iepletusi, pagaidīja vēl vienu minūti.
Beidzot viņai zuda pacietība.
Viņa pagriezās, rokā sažņaugusi sudraba karekli.
Loža bija tukša. Kad Kitija izmetās ārā gaitenī, atslēgu un somu krampjaini rokā turēdama, viņa nevienu vairs nemanīja.
L ālā pagātnē, pirms vēl pirmais burvis bija ieradies Londonā, dižā Vestminsteras abatija bija slavena ar savu spēku un ietekmi. Celta vairāku sen aizmirstu karaļu dinastiju paaudzēs, abatija bija izpletusies plašā apkārtnē, kur zinātkāri mūki pētīja bibliotēkas rakstu ruļļus un apstrādāja abatijas zemes. Galvenā baznīca bija apmēram trīsdesmit metru augsta, rietumu pusē virs svētnīcas pacēlās strupdegunaini torņi. Ēka bija būvēta no balta akmens, kas augošās pilsētas dūmu un maģijas putekļu iespaidā ar laiku kļuva pelēks.
Ritēja gadi, karaļi zaudēja varu, un to vietā nāca vairāki parlamenti, kas rīkoja sēdes un sanāksmes Vestminsteras zālē netālu no abatijas. Baznīcas ietekme valstī pamazām vājinājās, arī mūkiem bija pienākuši grūti laiki. Daudzas no abatijai piederošajām ēkām tika nopostītas, un tikai klosteri četras ēkas, izvietotas kvadrātā ap iekšpagalmu, palika neskarti. Kad parlamentu pārņēma jaunā valdība spēcīgu burvju grupa, kam nebija ne mazākās intereses par baznīcu, šķita, ka senā abatija varēs mierīgi sabrukt.
Bet šo celtni glāba sena tradīcija. Valsts vadītāji karaļi un premjerministri jau izsenis tika apbedīti kapenēs zem abatijas. Ap kolonnām pulcējās daudzas piemiņas zīmes, bet zemē bija ierakti kapi. Burvji, kuri tiecās pēc mūžīgas slavas tieši tāpat kā karaļi, izlēma turpināt šo tradīciju un tikt apbedītiem zem abatijas uzskatīja par lielu godu.
Atlikušie mūki tika izlikti no abatijas, te apmetās neliela garīdznieku kopa, kas veica ceremonijas, un abatija kļuva par kaut ko līdzīgu milzīgam kapam. Dienā tur iegriezās viens vai divi vienkāršie cilvēki, un naktī tās apkārtne bija tukša kā izslaucīta. Abatijai bija slikta slava.
Ēka tika apsargāta samērā vāji, tāpēc bija gluži niecīga iespēja, ka cilvēku grupa, kas precīzi pusdivpadsmitos ieradās pie neaizslēgtajām klostera durvīm un bez skaņas ielavījās iekšā, satiktu sargus.
Kitija bija gribējusi apmeklēt abatiju jau dienā un paskatīties tās iekārtojumu un Gledstona kapu. Bet Spalvaskāta kungs bija to aizliedzis. Mēs nedrīkstam radīt nekādas aizdomas, viņš sacīja.
Patiesībā Kitijai nevajadzēja raizēties. Hopkinsa kungs, kā allaž, bija izrādījies noderīgs, pāršķirstot neskaitāmas abatijas un tās apkārtnes kartes. Viņš parādīja kapavietu izvietojumu un klosteru iekārtojumu, kuros mūki pavadīja dienas, lasīdami vai pastaigādamies pa gaiteņiem, un apkārtējos ceļus, izceļot Nakts policijas posteņus un maršrutus, pa kuriem lidoja Modrības lodes. Hopkinsa kungs kartē atzīmēja, kuras durvis būs vaļā, un ieteica Nakts policijas patruļu dēļ pie tām ierasties pa vienam. Šis cilvēks prata visu lieliski organizēt.
- Es vēlos, kaut man piemistu pretošanās spējas kā jums, viņš skumji teica. Tad arī es varētu doties šīvakara reidā.
