Jūrzemes burvis полностью

Geds palaikam nopūtās, taču nežēlojās. Viņš nojauta, ka šai vienmuļajā, garlaicīgajā mācību vielā kā dārgakmens sausas akas dibenā slēpjas ikvienas vietas, priekšmeta un būtnes īstais vārds un tas spēks, ko viņš vēlas iemantot. Jo tieši prasmē nosaukt katras lietas īsto vārdu slēpjas burvju mākslas būtība. To Kurremkarmerruks audzēkņiem bija pateicis pirmajā vakarā pēc ierašanās Tornī un nekad vairs netika atkārtojis, taču Geds viņa vārdus neaizmirsa.

- Daudz varenu burvju ir veltījuši visu mūžu tam, lai atklātu vienas vienīgas lietas vārdu, - viņš tika teicis, - pazudušu vai dziļi apslēptu vārdu. Bet viss joprojām nav atklāts. Un nebūs, kamēr vien pastāvēs pasaule. Ieklausieties, un jūs sapratīsiet, kāpēc. Šajā pasaulē zem saules un tajā pasaulē, kurā saules nav, ir daudz kā tāda, kas nav saistīts nedz ar cilvēkiem, nedz ar cilvēku valodu, un tur pastāv spēki, kuri nepakļaujas mūsu varai. Taču burvju māksla - patiesa burvju māksla - dodas rokā vienīgi tiem, kuri prot Jūrzemes hardiešu valodu vai Senvalodu, no kuras tā cēlusies. Tā ir valoda, kurā runā pūķi; tā ir valoda, kurā runāja Segojs, kurš radīja pasaules salas; tā ir mūsu dziesmu, burvību, zinšu un lūgšanu valoda. Tās vārdi noslēpti un pārveidoti guļ starp mūsu hardiešu vārdiem. Mēs saucam viļņu putas sukien: šis vārds radies no diviem Senvalodas vārdiem suk — dūna un inien - jūra. Jūras dūnas - tās ir putas. Taču putas nepakļausies burvībai, ja tās sauksiet par sukien; jums jāzina to īstais un patiesais Senvalodas vārds, un tas ir essa. Ikviena ragana zina dažus šos Senvalodas vārdus, un burvji zina daudzus. Taču to ir krietni vairāk, un daži gadsimtu gaitā ir pazaudēti, citi paslēpti, un vēl citi zināmi vienīgi pūķiem un Senajiem Zemes spēkiem, un vēl citi nav zināmi nevienai dzīvai būtnei; visus tos iemācīties nevar neviens. Jo šī valoda ir nebeidzama.

Un, lūk, kāds ir iemesls. Jūras vārds ir inien - labi. Bet tai, ko mēs saucam par Iekšjūru, Senvalodā ir arī pašai savs vārds. Tā kā divu īsto vārdu nekam nevar būt, inien var nozīmēt tikai "visas jūras, izņemot Iekšjūru". Un skaidrs, ka šis vārds nenozīmē pat to, jo pastāv neskaitāmas jūras, līči un šaurumi, kam katram ir savs vārds. Tātad, ja kāds rnags - jūrasmeistars - būtu tik neprātīgs, ka vēlētos uzburt vētru vai bezvēju visā lielajā okeānā, viņam vajadzētu sacīt ne vien inien vārdu, bet turklāt vēl katra jūras sīkākā gabaliņa un daļiņas vārdu visā Arhipelāga plašumā līdz pat Ārējām robežsalām un vēl aiz tām, kur vārdi izsīkst. Tā nu, lūk, tas, kas dod mums spēku veikt burvības, reizē nosprauž šī spēka robežas. Burvis var pārvaldīt tikai to, kas ir viņa tuvumā un ko viņš var pilnīgi un precīzi nosaukt īstajā vārdā. Un tas ir labi. Ja tā nebūtu, vareno ļaunums vai gudro muļķība jau sen būtu mēģinājuši mainīt to, kas nav maināms, un Līdzsvars būtu pagalam. Līdzsvaru zaudējusī jūra apritu salas ar mūsu nedrošajiem mājokļiem, un senajā klusumā pazustu visas balsis un visi vārdi.

Geds ilgi pārdomāja skolotāja teikto, un šie vārdi dziļi iespiedās viņa prātā. Tomēr diženais galamērķis nespēja darīt vieglāku un aizraujošāku šī garā gada darbu Tomi, un gada beigās Kurremkarmerruks viņam teica: - Tu esi labi sācis. - Taču tas bija viss. Burvji runā patiesību, un patiesība bija tāda, ka visas īsto vārdu zināšanas, ko Geds šajā gadā ar lielām pūlēm bija apguvis, nozīmēja tikai sākumu tam, ko vajadzēs mācīties visu mūžu. Viņš tika atlaists no Vientuļā torņa agrāk nekā pārējie, kas bija ieradušies reizē ar viņu, jo īsākā laikā bija apguvis visas ieplānotās zinības, taču tā palika viņa vienīgā uzslava.

Bija ziemas sākums, Geds viens devās pāri salai uz dienvidiem pa tukšiem neapdzīvotu apvidu ceļiem. Vakarā sākās lietus. Geds nemēģināja ar burvībām to novērst, jo laika apstākļi Roukas salā bija Vēju maģistra rokās, un viņa valstībā nedrīkstēja iejaukties. Geds sameklēja patvērumu zem liela koka un, apmetnī satinies, gulēja un domāja par savu veco skolotāju Ogionu, kurš varbūt pašlaik vēl veic savus rudens klejojumus pa Gontas kalnu apvidiem un nakšņo zem kailu zaru jumtiem starp lietus sienām. Tas lika Gedam pasmaidīt, jo domas par Ogionu viņu allaž tīkami mierināja. Viņš aizmiga saltajā tumsā starp lietus čukstiem ar mieru sirdī. Rītausmā pamodies, Geds pacēla galvu un redzēja, ka lietus ir mitējies. Viņa apmetņa krokās aizmidzis gulēja mazs dzīvnieciņš, kas tur bija ielīdis, meklēdams siltumu. Geds pabrīnījās, to redzēdams, jo tas bija rets un neparasts zvēriņš - otaks.

Šie radījumi sastopami tikai četrās Arhipelāga dienvidu salās — Roukā, Ensmerā, Poudijā un Votliortā. Tie ir mazi un spīdīgi gludi, ar platām sejām, tumšbrūnu vai svītrainu spalvu un lielām, spožām acīm. Tiem ir asi zobi un plēsīga daba, tāpēc pieradinātu mīlu]u lomai tie neder. Tie nerūc, nepīkst un neizdod arī nekādas citas skaņas. Geds paglaudīja zvērēnu, un tas pamodies nožāvājās, atsegdams baltus zobus un mazu, brūnu mēlīti, taču neiztrūkās.