Vecais vīrs atkal paskatījās lejup uz oli. - Zini, akmens ari ir laba lieta, - viņš noteica, un balss vairs neskanēja tik svinīgi. - Ja Jūrzemes salas visas būtu no dimanta, mums te būtu grūta dzīve. Priecājies par ilūzijām, zēn, un ļauj akmeņiem palikt akmeņiem! - Viņš pasmaidīja, taču Geds devās prom neapmierināts. Mēģini tikai izdibināt maga noslēpumus, un viņš, taisni tāpat kā Ogions, tūlīt sāk runāt par līdzsvaru, briesmām un tumsu! Bet burvim, kam bērnišķie ilūziju triki palikuši pagātnē, dodami vietu īstām izsaukšanas un pārvērtību mākslām, taču jābūt pietiekami stipram, lai viņš varētu rīkoties pēc savas patikas un regulēt pasaules līdzsvaru pēc sava prāta, atvairot tumsu ar savas gaismas spēku!
Gaitenī viņš sastapa Kristālu. Kopš skolā arvien biežāk tika cildinātas Geda spējas, Kristāls ar viņu runāja itin kā draudzīgāk, toties balsī vēl vairāk jautās nievas un zobgalība. - Tu izskaties drūms, Zvirbuļvanag, - viņš teica.
- Vai nepadevās kāds triks?
Kā vienmēr, cenzdamies sarunāties ar Kristālu kā līdzīgs ar līdzīgu, Geds nepievērsa uzmanību ironiskajam tonim.
- Man apnikuši triki, - viņš atbildēja. - Visas tās ilūzijas der tikai par laika kavēkli dīkdienīgu valdnieku pilīs. Vienīgā patiesā maģija, ko viņi man te Roukā pagaidām iemācījuši, ir burvju gaismas radīšana un šis tas no laikdaru gudrībām. Viss pārējais ir tīrās blēņas.
- Muļķa rokās ari blēņas ir bīstamas, - sacīja Kristāls.
To dzirdēdams, Geds strauji pagriezās kā pliķi saņēmis un paspēra soli uz Kristāla pusi, bet vecākais biedrs tikai pasmaidīja, it kā nebūtu domājis nevienu ai/skart, palocīja galvu ierastajā, stīvi pieklājīgajā manierē un devās tālāk.
Geds palika stāvam, smacējoši» niknuma pārņemts, un, noskatīdamies Kristālam pakaļ, zvērēja atdarīt sāncensim, turklāt nevis kaut kādās ilūziju triku sacīkstēs, bet nopietnā spēku pārbaudē. Viņš pierādīs, ko spēj, un pazemos Kristālu. Viņš vairs nepieļaus, ka šis kundziņš skatās uz viņu no augšas - tik pieklājīgi, nicinoši un naidīgi.
Geds nemēģināja sev vaicāt, par ko Kristāls viņu varētu ienīst. Viņš zināja tikai to, kāpēc pats ienīst Kristālu. Pārējie audzēkņi drīz bija sapratuši, ka reti var mēroties ar Gedu gan nenopietnās, gan nopietnās mākslās, un vai nu ar apbrīnu vai skaudību mēdza sacīt: "Viņš ir dzimis burvis, viņš nekad neļaus sevi pieveikt." Vienīgi Kristāls nedz slavēja Gedu, nedz vairījās no viņa, tikai nolūkojās viņā no augšas, tikko jaušami smaidīdams. Tāpēc Kristāls bija un palika sāncensis, atšķirīgs no visiem pārējiem, un viņam jāsaņem kaupilns sods.
Geds nesaprata vai varbūt negribēja saprast, ka šajā sāncensībā, kurai viņa iekveldinātā patmīlība piešķīra tik nozīmīgu lomu, slēpjas tieši tās briesmas, tie tumšie spēki, no kuriem viņu bija saudzīgi brīdinājis Veiklības maģistrs.
Brīžos, kad aklās dusmas bija noplakušas, Geds gluži labi saprata, ka joprojām nav nopietns pretinieks nedz Kristālam, nedz citiem vecākajiem puišiem, tāpēc viņš cītīgi nodevās darbam tāpat kā iepriekš. Vasaras beigās darba spars mazliet atslāba un atlika vairāk laika sportam un izklaidēm - ātruma sacīkstēm burvju laivās, ilūziju sacensībām Lielā nama iekšējos pagalmos, aizrautīgām paslēpēm salas birzīs garajos vasaras vakaros - spēlei, kurā neredzami ir gan meklētāji, gan slēpēji, un, to spēlējot, starp kokiem dzirdamas tikai smejošas balsis un saucieni, un ašas, bāli zibošas burvju gaismiņas ķer cita citu un vairās cita no citas. Tad pienāca rudens, un audzēkņi ar jaunu spēku ķēms pie mācībām, cenzdamies apgūt vēl nezināmas burvju mākslas. Tādējādi Geda pirmie mēneši Roukas salā aizskrēja ātri, kaismes un brīnumu piesātināti.
Ziema bija citāda. Gedu kopā ar septiņiem citiem zēniem aizsūtīja uz Roukas salas viņu malu, uz pašu tālāko ziemeļu zemesragu, uz kura slejas Vientuļais tornis. Tur savrupībā dzīvoja Vārdu maģistrs, kura paša vārdam nebija nekādas nozīmes nevienā valodā: viņu sauca Kurrem-karmerruks. Torņa apkārtnē vairāku jūdžu attālumā nebija neviena mājokļa vai lauku saimniecības. Tornis drūmi slējās virs ziemeļu klintīm, pelēki mākoņi pletās virs ziemīgās jūras, un bezgalīgas rindas, lappuses un saraksti apgūstamu vārdu rindojās Vārdu skolotāja astoņu audzēkņu priekšā. Šo audzēkņu vidū Torņa augstajā istabā sēdēja pats Kurrem-karmeiruks savā augstajā sēdeklī, rakstīdams vārdu rindas, kas jāpagūst iemācīties, iekams pusnaktī izbalo tinte un pergaments atkal top tīrs. Tur bija auksts, pustumšs un vienmēr kluss, dzirdami bija tikai skolotāja spalvas čirksti un varbūt palaikam kāda audzēkņa nopūta, domājot, ka līdz pusnaktij jāiemācās vārdi ikvienam zemesragam, izcilnim, līcim, šaurumam, kanālam, ostai, sēklim, rifam un klintij mazās Losovas saliņas krastos Pelniša jūrā. Ja audzēknis mēģināja žēloties, skolotājs parasti neko neteica, tikai papildināja vārdu sarakstu; reizēm viņš sacīja: - Tam, kurš vēlas būt j ūrasmeistars, j āzina īstenais vārds ikvienai ūdens lāsei jūrā.
