Šo gada garāko nakti Geds pavadīja nomodā, vērodams, kā virs kreisās rokas iemirdzas zvaigznes, kā tās ceļo pāri debess kupolam un kā nogrimst tālajā, melnajā ūdenī apvāršņa labajā pusē, un spēcīgais ziemas vējš dzina viņu pa neredzamo jūru uz dienvidiem. Tikai retus, īsus brīžus viņš ļāvās snaudai un ikreiz spēji uztrūkās no miega. Laiva, kurā viņš brauca, būtībā nebija īsta laiva, bet burvības sasaistīti dēļu un koku gabali, kas drīz vien izirtu un pa vienam izkaisītos viļņos, līdzko viņš ļautu atslābt veidošanas burvībai un saistīšanas burvībai. Ari bura bija austa no maģijas un gaisa, un, ja Geds ļautos miegam, tā ilgi neizturētu vēja brāzmas, bet pati pārvērstos vēja pūsma. Geda austās burvības bija spēcīgas un noturīgas, bet, ja viela, uz kuras pamata auž burvību, ir niecīga, ik pa brīdim ir jāatjauno spēks, kas to uztur, un tāpēc Geds šajā naktī nevarēja gulēt. Pārvērties par piekūnu vai delfīnu, viņš būtu ātrāk un vieglāk ticis uz priekšu, taču Ogions bija ieteicis viņam nemainīt izskatu, un viņš zināja, cik vērtīgs ir Ogiona padoms. Tā nu Geds turpināja ceļu uz dienvidiem zem rietošajām zvaigznēm, un garā nakts vilkās lēni, tomēr beidzot jūras plašumu apmirdzēja jaunā gada pirmā diena.
Drīz pēc saullēkta Geds priekšā ieraudzīja zemi, taču laiva tai tuvojās ļoti lēni. Līdz ar ausmu pasaules vējš bija norimis. Geds izsauca burā nelielu magvēju, kas virzīja viņu uz cietzemes pusi. Ieraugot šo zemi, viņu atkal bija pārņēmušas vecvecās bailes, stindzinošās šausmas, kas urdīja apgriezt laivu un doties atpakaļ, bēgt projām. Tomēr viņš sekoja šīm bailēm, kā mednieks seko lāča plato, strupo, nagoto ķetnu nospiedumiem, zinādams, ka vajātais kuru katru brīdi var mesties ārā no biezokņa un uzbrukt viņam. Jo Geds zināja: pretinieks tagad ir pavisam tuvu.
Zeme, kas pacēlās virs jūras klajuma, izskatījās diezgan savāda. Kalni, kas no attāluma šķita veidojam vienlaidu sienu, patiesībā sastāvēja no vairākām garām un stāvām grēdām, kas varbūt bija pat atsevišķas salas, starp kurām jūra veidoja šaurus līčus vai kanālus. Roukas salā Vārdu maģistra Tornī Geds bija izpētījis un iepazinis daudz jūras karšu, taču tās galvenokārt attiecās uz Arhipelāgu un iekšējām jūrām. Tagad viņš atradās Austrumu Robežjoslā un nezināja, kas šī varētu būt par salu. Patiesībā viņš daudz par to nelauzīja galvu. Priekšā gaidīja bailes, kas slēpās un uzglūnēja tur, salas kalnu spraugās vai mežos, un viņš devās tieši tām pretī.
Tumšie, mežotie klintāji slējās augstu virs laivas; viļņi plīsdami triecās pret krastu, un gaisā cēlās šļakatas, triekdamās burā, kamēr magvējš ievirzīja laivu starp diviem lieliem zemes izciļņiem dziļā, šaurā jūrasceļā, kas stiepās tālu salas iekšienē un nebija platāks par divu galeru garumu.
Iegrožotā jūra bija nemierīga un sitās pret stāvajiem krastiem. Lēzenu krastmalu te nebija, klintis stāvus slējās ārā no ūdens, mezdamas tajā saltus atspulgus. Vēja nebija, un apkārt valdīja klusums.
Ēna bija aizvilinājusi viņu Oskilas tīreļos un miglā uzvilinājusi klintīm - kāda būs tās trešā viltība? Vai viņš, Geds, ir atdzinis ēnu šurp, vai varbūt tā atvilkusi šurp viņu un iedzinusi lamatās? Geds to nezināja. Viņš zināja tikai vienu: jāpārvar mokošās bailes un jādodas uz priekšu, lai darītu to, kas jādara: jāpanāk ļaunums, jātiek līdz savu baiļu pašai saknei. Geds stūrēja ļoti piesardzīgi, vērodams apkārtni sev priekšā, aiz muguras un abās pusēs, virs klintīm un zem tām. Jaunās dienas gaisma bija palikusi aizmugurē, atklātā jūrā. Šeit viss tinās tumsā. Ieeja starp abiem zemesragiem atskatoties šķita kā tāli, spoži gaismas vārti. Kad Geds tuvojās vidienes kalna pakājei, klintis ap vinu slējās arvien augstākas un ūdensceļš kļuva arvien šaurāks. Geds vērīgi lūkojās tumšajā kalnu spraugā un abos klinšainajos, alu izvagotajos un akmeņiem nobārstītajos krastos, virs kuriem auga kropli kociņi pa pusei gaisā izslietām saknēm. Neredzēja nekādu kustību. Tagad viņš jau tuvojās šauruma galam, kur pletās augsts grubuļainu klintsakmeņu valnis; ūdensceļš pārtapa šaurā strautiņā, un pēdējie vilnīši vārgi skalojās pret krastu. Ceļu vēl vairāk sašaurināja nogruvuši akmeņi, satrunējuši stumbri un ķeburainas koku saknes, un laiva tik tikko spēja virzīties uz priekšu. Tās ir lamatas, tumšas lamatas zem mēmā kalna saknēm, un viņš ir iekļuvis šajās lamatās! Ne priekšā, ne virs galvas nebija manāma nekāda kustība. Valdīja kapa klusums. Tālāk ceļš bija slēgts.
Geds sāka griezt laivu apkārt, virzīdams to ļoti uzmanīgi un piepalīdzēdams ar burvju vārdiem un pagaidu airi, lai tā nesadruptu pret zemūdens akmeņiem un neiestrēgtu zaru vai sakņu nodevīgajos pinekļos; kad tā bija pavērsta pretējā virzienā un viņš dzīrās izsaukt vēju, lai pa šo pašu ceļu
izbrauktu ārā no šauruma, burvības vārdi piepeši sasala uz viņa lūpām un sirdi sažņaudza ledaina roka. Geds paskatījās pāri plecam atpakaļ. Ēna stāvēja laivā viņam aiz muguras.
