Ja Geds būtu zaudējis kaut mirkli, viņš būtu pagalam; taču viņš bija gatavs pretsparam un ar strauju kustību tvēra netveramo rēgu, kas trīsoši viļņoja rokas stiepiena attālumā. Te vairs nevarēja palīdzēt nekāda burvība — vienīgi paša spēks, dzīvība pret bezdzīvību. Viņš neteica ne vārda, tikai devās uzbrukumā; laiva spēcīgi sašūpojās un sasvērās no straujās kustības. Asas sāpes izskrēja cauri rokām un iesitās krūtīs, aizraujot elpu; ledains aukstums pārņēma visu ķermeni, skatiens aizmiglojās - tomēr rokās, kas tvēra ēnu, nebija nekā, vienīgi tumsa un gaiss.
Geds klupa uz priekšu, tverdamies pie masta, lai noturētos kājās, un ar spēju žilbumu viņa acīs atgriezās gaisma. Viņš redzēja, kā ēna drebēdama atraujas no viņa, savelkas kamolā, tad uz brīdi izstiepjas liela un gara, paceldamās pāri viņam un laivas burai. Tad bezveidīgā masa kā vēja pūsta melnu dūmu vērpete atrāvās no laivas un metās bēgt atpakaļ pa ūdensceļu pretī spožajiem klinšu ieejas vārtiem.
Geds noslīga uz ce|iem. Nelielā, burvības radītā laiva atkal sasvērās, sašūpojās un pamazām pierima, viegli līgodamās līdzi ūdens kustībai. Geds tupēja tajā apdullis, nespēdams domāt, un centās atgūt elpu, līdz aukstais ūdens, pieskardamies plaukstām, atgādināja, ka jāgādā par laivu, jo burvības spēks, kas to saista kopā, sāk atslābt. Geds uzslējās kājās, turēdamies pie zižļa, kas kalpoja laivai par mastu, un, cik spēdams, atjaunoja saistīšanas burvību. Viņš jutās nosalis un paguris, rokas un plaukstas sāpēja, un spēka bija ļoti maz. Viņam gribējās apgulties šeit, šajā tumšajā vietā, kur kalns sastop jūru, un gulēt, gulēt, gulēt virs līganā, šļakstošā ūdens.
Viņš nezināja, vai Šo gurdumu izraisījusi burvestība, ko viņam bēgdama uzsūtījusi ēna, vai skaudrais saltums, tai pieskaroties, vai vienkārši izsalkums, miega bads un spēku izsīkums; taču viņš visiem spēkiem turējās tam pretī, piespieda sevi izsaukt burā vieglu magvēju un doties atpakaļ pa tumšo, šauro jūrasceļu turp, kur bija aizbēgusi ēna.
Visas bailes bija zudušas. Viss prieks bija zudis. Tā vairs nebija pakaļdzīšanās. Tagad viņš vairs nebija ne vajātais, ne vajātājs. Trešo reizi pretinieki bija tikušies un saskārušies; pats pēc savas gribas viņš bija vērsies pret ēnu un mēģinājis to tvert ar savām dzīvajām rokām. Viņš to nebija noturējis, bet gan radījis staip abiem netrūkstošu saiti. Nevajadzēja vairs nedz sekot ēnai, nedz to meklēt, nedz uzmanīt, lai tā neaizbēgtu. Aizbēgt vairs nevarēja neviens no viņiem. Nonākuši savas pēdējās tikšanās laikā un vietā, viņi neizbēgami sastapsies.
Bet Geds zināja: pirms šī vieta un laiks būs sasniegti, viņš nekur un ne bridi neradīs mieru - ne dienu, ne nakti, ne uz jūras, ne sauszemes. Tagad viņš zināja to, ko zināt nebija viegli: viņa uzdevums nekad nav bijis atdarīt nodarīto, bet gan pabeigt iesākto.
Laiva izslīdēja no tumšo klinšu aizsega; jūru apmirdzēja skaidrs, saulains rīts, un no ziemeļiem pūta viegls vējš.
Geds izdzēra roņādas maisā atlikušo ūdeni un virzīja laivu apkārt rietumu zemesragam, līdz nokļuva platā ūdens joslā starp to un blakus salu rietumu pusē. Tad, atsaucis atmiņā Austrumu Robežjoslas karti, viņš pazina šo vietu. Sīs divas vientuļās salas sauca par Plaukstām, un tās vērsa savus kalnotos pirkstus pret ziemeļiem, Kargadu zemēm. Geds devās tālāk pa šaurumu starp abām salām, un, kad pēcpusdienā virs galvas savilkās tumši negaisa mākoņi, kas kāpa augšup no ziemeļu puses, viņš piestāja mala rietumu salas dienvidu piekrastē. Tur, augstāk krastā, viņš bija pamanījis nelielu ciematu, no kura pa stāvo nogāzi lejup traucās neliela upe, un Geds nebēdāja par to, vai tiks uzņemts pietiekami laipni, ja vien bija cerība tikt pie dzeramā ūdens, siltuma un atpūtas.
Ciemata ļaudis bija skarbi un noslēgti cilvēki, kuros burvja zizlis viesa bijību un sveša seja izraisīja piesardzību, tomēr tie izturējās viesmīlīgi pret cilvēku, kurš ieradies viens no jūras pirms negaisa. Geds dabūja pietiekami daudz gaļas un ūdens un varēja baudīt pavarda siltumu un klausīties mierinošajās cilvēku balsīs, turklāt savas dzimtās hardiešu valodas skaņā; un pats tīkamākais bija ciematnieku piedāvātais karstais ūdens, ar ko viņš varēja noskalot jūras saltumu un sāļumu, un gulta, kurā beidzot varēja ļauties netraucētam miegam.
