Diena beidzās, un visu nakti virs jūras čukstēdams rasināja auksts lietus, kas turpinājās arī pelēkās rītausmas laikā. Tomēr pūta viegls ziemeļvējš, nesdams "Tālredzi" uz priekšu. Pēcpusdienā lietus un migla izgaisa un palaikam uzspīdēja saule; pievakarē Geds ieraudzīja priekšā lielas salas zemos, zilganos kalnus, ko apmirdzēja ziemas vakara saule. Kalnu starpās virs nelielu pilsētiņu jumtiem gaisā cēlās pavardu dūmi, un redzamā aina patīkami atdzīvināja vienmuļo, plašo jūras līdzenumu.
Geds sekoja zvejas laivām, kas brauca uz ostas pusi, un drīz izkāpa krastā; zeltainajā ziemas vakarā staigādams pa pilsētiņas ielām, viņš atrada viesnīcu, kur viņa miesu un garu sasildīja un spirdzināja pavarda uguns, alus un ceptas jēra ribiņas. Pie galdiem sēdēja vēl daži jūrasbraucēji -Austrumu Robežsalu tirgotāji, bet lielākā daļa apmeklētāju bija vietējie pilsētiņas iedzīvotāji, kas iegriezušies iedzert labu alu, uzzināt jaunākos notikumus un parunāties. Šie cilvēki nebija bikli un noslēgti kā Plaukstu iemītnieki, bet īsti pilsētnieki — acīgi un pašpārliecināti ļaudis. Protams, viņi tūlīt redzēja, ka Geds ir burvis, taču neko par to neteica, tikai viesnīcas saimnieks sarunas laikā izmeta (turklāt viņš bija visai pļāpīgs vīrs), ka viņu pilsētai Ismejai tāpat kā citām šīs salas pilsētām esot ļoti laimējies: viņiem esot izcils burvis, kurš skolojies Roukā un saņēmis savu zizli no paša arhimaga rokām; pašlaik šis burvis gan esot kaut kur aizceļojis, bet viņš dzīvojot tepat Ismejā, pats savu senču mājā, tāpēc viņu pilsētai neesot vajadzības pēc cita Augsto Mākslu pratēja. - Mēdz sacīt, ka divi zižļi vienā pilsētā viegli nonākot sadursmē, vai nav tiesa, kungs? - viesnīcas saimnieks smaidīdams omulīgi piebilda. Šādā veidā Gedam tika paziņots, ka ceļojošam burvim, kurš vēlas gūt iztiku ar burvju mākslām, šeit nebūs vietas. Tā nu viņš bija saņēmis strupu noraidījumu Vemišā un laipnu atteikumu Ismejā un pabrīnījās, atcerēdamies, ka Austrumu Robežsalu iemītnieki viņam tikuši raksturoti kā ļoti laipni un viesmīlīgi ļaudis. Šī bija Ifišas sala, kurā dzimis viņa draugs Vīķis. Tā nemaz nelikās tik viesmīlīga, kā viņš savulaik bija stāstījis.
Un tomēr Geds atzina, ka apkārtējo sejas izskatās laipnas. Iemesls, šķiet, bija tas, ka cilvēki nojauta to, ko Geds pats zināja skaidri: ka viņš ir nošķirts no pārējiem, atrauts no tiem, ka viņš pakļauts likteņa lēmumam un seko tumšai parādībai. Viņš bija kā auksta vēja pūsma, kas iestrāvojusi izkurinātā istabā, kā melns putns, ko vētras atnesušas no tālām un svešām zemēm. Jo drīzāk viņš dosies projām, nesdams |auno likteni sev līdzi, jo labāk būs visiem šiem ļaudīm.
— Man ir darīšanas caurbraucot, — Geds paskaidroja saimniekam. - Pavadīšu te tikai vienu vai divas naktis. -Viņa balss skanēja drūmi. Viesnīcas saimnieks neko neatbildēja, tikai pameta skatienu uz lielo īves koka zizli kaktā un bagātīgi piepildīja Geda krūzi ar brūnu alu, līdz tas putodams pārlija pāri malām.
Geds zināja, ka Ismejā viņam vajadzētu pavadīt tikai šo vienu nakti. Neviens viņu šeit negaida atplestām rokām un negaidīs arī citur. Jāiet turp, kur lemts. Taču viņš bija paguris no saltās jūras tukšuma un klusuma, kurā viņu neuzrunāja neviena balss. Geds sev iegalvoja, ka uzkavēsies Ismejā tikai vienu dienu un nākamajā rītā brauks projām. No rita viņš pamodās vēlu; ārā nedaudz sniga, un viņš izgāja pastaigāties pa pilsētiņas ielām un šķērsielām un pavērot cilvēku rosību. Geds vēroja bērnus, kas, satinusies kažokādu apmetņos, spēlēja sniega pilis un cēla sniegavīrus; pa atvērtajām durvīm ielas pretējā pusē līdz viņam atplūda tērzēšanas Čalas; citā mājā viņš redzēja darbojamies kalēju un tā mazo palīgu, kurš sarkanu seju nosvīdis pūta lielās plēšas blakus ēzei; pa logiem, kuros, īsajai dienai krēslojot, iedegās blāvas, zeltaini sarkanas uguntiņas, varēja redzēt pie stellēm sēdošas sievietes, kas palaikam pagrieza galvu, lai veltītu vārdu vai smaidu bērnam vai vīram aiz sienām istabas siltumā. To visu Geds redzēja no malas, no attāluma, un viņa sirds bija smaguma pilna, kaut gan viņš pats neparko nebūtu atzinies, ka ir grūtsirdīgs. Kad iestājās tumsa, viņš joprojām klīda pa ielām, nevēlēdamies atgriezties viesnīcā. Pa ielu uz pilsētas laukuma pusi, moži sarunādamies, viņam garām pagāja kāds vīrietis kopā ar meiteni, un Geds tūdaļ pagriezās, jo bija pazinis vīneša balsi.
Viņš devās gājējiem pakaļ un, drīz tos panācis, piesteidzās klāt; apkārtnes tumsu mazliet kliedēja tikai attālu laternu blāvā gaisma. Meitene atrāvās soli atpakaļ, bet vīrietis cieši ieskatījās Gedam sejā, tad spēji pacēla sev priekšā zizli, ko turēja rokā, itin kā aizšķērsodams ceļu draudiem vai ļaunumam. To Geds vairs nespēja izturēt. Drebošā balsī viņš teica: - Es nu gan domāju, ka tu mani pazīsi, Vīķi!
Pat pēc tam Vīķis vēl bridi vilcinājās.
