Tur Geds palika nekustīgi guļam. Abās rokās viņš joprojām cieši turēja īves koka zizli. Viņam pāri skalojās sīkāki vilnīši, kas, plūzdami atpakaļ, centās viņu atkal ieraut ūdenī; virs viņa te šķirās, te sakļāvās miglas vāli, un vēlāk pār viņu sāka brāzties slapja sniega šaltis.
Pēc ilga laika Geds sakustējās. Uzslējies četrrāpus, viņš sāka lēni rāpties augstāk krastā, attālinādamies no ūdens malas. Tagad visapkārt pletās melna nakts, taču Geds pačukstēja zizlim dažus vārdus, un ap to iemirdzējās blāva burvju gaismiņa. Vadīdamies pēc tās, viņš palēnām cīnījās uz priekšu un rāpās augšup kāpās. Geds jutās tik pārmocīts, nevarīgs un nosalis, ka šis lēnais augšupceļš pa slapjajām smiltīm, cauri tumsai, vēja svelpoņai un jūras dārdiem šķita grūtākais attālums, kādu viņam jebkad vajadzējis pārvarēt. Un pāris reižu viņam likās, ka viss dārdošais jūras un vēja troksnis pagaist tālumā un slapjās smiltis zem viņa plaukstām pārvēršas putekļos, bet mugurā urbjas nekustīgu, svešādu zvaigžņu stingais skatiens; tomēr viņš nepacēla galvu, bet rāpās tālāk un pēc kāda laika atkal sadzirdēja pats savu saraustīto elpu un sajuta sejā skaudri sitamies vēju un lietu.
Beidzot kustības viņu kaut cik sasildīja, un, kad viņš bija uzrāpies kāpās, kur lietainā vēja brāzmas bija mazāk jūtamas, viņš uzslējās kājās. Apkārtne tinās piķa melnumā, un Geds izsauca ap zizli spēcīgāku gaismu; tad, atspiezdamies uz tā, viņš devās uz priekšu un, brīžam klupdams, brīžam stādamies, nogāja apmēram pusjūdzi iekšzemes virzienā. Pēc tam, nākamās kāpas virsotnē, viņš atkal izdzirda jūras troksni — tas bija skaļāks nekā iepriekš un skanēja priekšā, nevis aiz muguras: kāpas nogāze veidoja otru piekrasti. Geds nebija nokļuvis uz salas, bet uz neliela izciļņa, uz smilšu pakalna okeāna vidū.
Viņš jutās pārlieku paguris, lai ļautos izmisumam, tikai ieelsojās un palika neziņā stāvam, balstīdamies pret savu zizli, un nostāvēja tā ilgu laiku. Pēc tam viņš ar stūrgalvīgu apņēmību pagriezās pa kreisi, lai vējš vismaz pūstu no muguras, un sāka šļūkt lejā no augstās kāpas,' meklēdams saltajā, saplakušajā kāpu zālē kādu iedobi vai alu, kur laiciņu patverties. Pacēlis zizli augstāk, lai apgaismotu sev ce|u, Geds burvju gaismas apļa tālākajā malā pēkšņi pamanīja blāvu spīdumu: tā bija salijusi koka siena.
Tā bija būda vai nojume - maza un ļodzīga, it kā to būtu cēlis bērns. Geds ar zizli pieklaudzināja pie durvīm. Tās neatvērās. Viņš atgrūda tās vaļā un iegāja būdā, krietni saliekdamies, lai to varētu izdarīt. Pilnā augumā viņš tur izslieties nevarēja. Pavardā gailēja ogles, un to blāvajā gaismā Geds redzēja vīrieti ar baltiem, gariem matiem, kurš bija šausmās pieplacis pie tālākās sienas; vēl kāda būtne -viņš neredzēja, vai tā ir sieviete vai vīrietis, - raudzījās augšup no lupatu un ādu kaudzes uz grīdas.
- Es jums neko nedarīšu, - Geds teica.
Svešie neatbildēja. Viņu skatieni skraidīja no viena uz otru. Acīs spīdēja aklas šausmas. Kad Geds nolika zizli, uz grīdas sakņupusī būtne šņukstēdama paslēpās lupatu kaudzē. Geds noņēma salijušo, apledojušo apmētai, izģērbās un notupās pavarda priekšā. - Iedodiet man kaut ko, kur ietīties! — viņš teica. Viņa balss bija aizsmakusi, un klabošo zobu un krampjaino drebuļu dēļ viņš tik tikko spēja parunāt. Ja arī svešie viņu dzirdēja, neviens uz šiem vārdiem neatbildēja. Geds pasniedzās un paņēma no guļvietas kaudzes kādu lupatu - iespējams, ka pirms daudziem gadiem tā bijusi kazāda, bet nu jau sen pārvērtusies par melnu, taukainu skrandu. No guļvietas lupatām atskanēja baiļu vaids, bet Geds tam nepievērsa uzmanību. Noberzies sauss, viņš čukstus noprasīja: - Vai jums ir malka? Sakur lielāku uguni, vīrs! Es atnācu piejums, bargas vajadzības dzīts, un nedarīšu nekā ļauna!
Vecais vīrs nepakustējās, tikai skatījās viņā, sastindzis šausmās.
- Vai jūs mani saprotat? Varbūt jūs nerunājat hardiešu valodā? — Geds bridi apklusa, tad jautāja: - Varbūt esat kargadieši?
Izdzirdīs šo vārdu, vecais virs tūlīt pamāja ar galvu -vienu reizi, kā sērīga, veca lelle, ko rausta aiz aukliņas. Bet, tā kā Geds kargadiešu valodu neprata, saruna ar to beidzās. Pie vienas sienas viņš atrada kaudzē sakrautu malku, pats aizkūra uguni, tad ar žestiem lika saprast, ka gribētu padzerties: no sāļā jūras ūdens viņam bija kļuvis nelāgi, un tagad mocīja slāpes. Vecais vīrs padevīgi parādīja uz lielu gliemežvāku ar ūdeni un pastūma uz pavarda pusi citu gliemežvāku, kura bija kūpinātas zivs gabali. Sēdēdams sakrustotām kājām pie uguns, Geds padzērās, mazliet ieēda, un, kaut cik atguvis spēku un skaidru domāšanu, sāka prātot, kur viņš varētu atrasties. Pat ar magvēja palīdzību viņa laiva nevarēja tik ātri nokļūt līdz Kargadas salām. Šai saliņai jā-būt kaut kur Robežjoslā, uz austrumiem no Gontas, bet uz rietumiem no Karego-Atas. Šķita dīvaini, ka tik niecīgā un vientuļā vietā, gandrīz vai uz smilšu strēles, var dzīvot cilvēki. Varbūt izmesti te pēc kuģa avārijas... Taču Geds jutās pārāk izmocīts, lai lauzītu par to galvu.
