Laiku pa laikam viņš pagrozīja apmetni uguns priekšā. Sudrabotā kažokāda izžuva ātri, un, līdzko arī vilnas audums bija kārtīgi izsilis - kaut arī ne gluži sauss viņš ietinās tajā un izstiepās guļus pavarda priekšā. - Liecieties gulēt, nabaga ļaudis, - viņš sacīja nerunīgajiem saimniekiem, nolaida galvu uz smilšu grīdas un ļāvās miegam.
Šajā bezvārda salā Geds pavadīja trīs naktis, jo pirmajā rītā pēc pamošanās juta sāpīgu smeldzi ikvienā muskulī, turklāt viņu mocīja drudzis un nelabums. Visu dienu un nākamo nakti viņš nogulēja būdā nekustīgs kā koks. Nākamajā rīta pamozdamies, Geds joprojām jutās stīvs un nevesels, tomēr krietni atlabis. Viņš uzvilka atkal savas drēbes, kas bija pārklājušās ar sāls kārtiņu, jo te nebija pietiekami daudz tīra ūdens, kurā tās izskalot, un, izgājis pelēkā, vējainā rīta dzestrumā, pārlaida skatienu vietai, uz kuru ēna bija viņu atvilinājusi.
Klinšainā smilšu strēle bija apmēram jūdzi plata un tikai nedaudz garāka; no visām pusēm to ietvēra sēkļi un klints-akmeņi. Uz tās neauga neviens koks vai krūms, un vienīgais augs te bija asa kāpu zāle. Būda atradās kāpu ieplakā, un vecais vīrietis un sieviete dzīvoja tajā divi vien, pilnīgā pamestībā plašas jūras vidū. Būda bija celta - pareizāk sakot, sakrauta - no izskalotiem dēļiem un zariem. Ūdeni viņi smēla no seklas, pasāļas akas līdzās būdai, pārtika no svaigām vai kaltētām zivīm un mīkstmiešiem, un no klinšu aļģēm. Skrandainās ādas būdā, nelielie kaula adatu un makškeiāķu krājumi un cīpslas makšķerauklām nebija iegūti no kazām, kā Gedam sākumā likās, bet no plankumainajiem roņiem; un šī patiešām likās tāda vieta, kur roņi varētu vasara audzēt mazuļus. Taču neviens cits šurp acīmredzot nebrauca. Abi vecie baidījās no Geda nevis tāpēc, ka uzskatītu viņu par rēgu, un ne tāpēc, ka viņš bija burvis, bet tikai tāpēc, ka viņš bija cilvēks. Viņi bija aizmirsuši, ka pasaulē ir vēl arī citi cilvēki.
Vecā vīra drūmās bailes ne brīdi nepierima. Ikreiz, kad Geds piegāja viņam rokas stiepiena attālumā, viņš steigšus kliboja prom, vairākkārt pamezdams atpakaļ tumšu, izbiedētu skatienu no netīro, sirmo matu apakšas. Vecā sieviete sākumā, Gedam sakustoties, ik reizi tika šņukstējusi un slēpusies zem lupatu kaudzes, bet vēlāk, kad Geds gulēja drudzī, viņš būdas pustumsā bija redzējis, kā tā notupusies pēta viņu ar savādu, trulu, bet dīvainu ilgu pilnu skatienu; bridi vēlāk sieviete bija atnesusi viņam padzerties. Kad Geds bija piecēlies sēdus, lai saņemtu gliemežvāku no viņas rokām, viņa bija izbīlī nosviedusi to zemē, izlaistīdama visu ūdeni, un pēc tam sākusi raudāt, slaucīdama acis ar garajām, sirmajām matu šķipsnām.
Tagad sieviete vēroja, kā Geds piekrastē strādā, likdams kopā izskalotus kokus un vecās laivas gabalus un meistarodams sev jaunu laivu ar sirmgalvja rupjās akmens cērtes
un burvju vārdu palīdzību. Tā īsti nebija nedz labošana, nedz jaunas laivas būve, jo Gedam nebija pietiekami daudz laba koka un lielu daļu materiāla vajadzēja aizstāt ar tīro burvību. Tomēr sieviete vēroja ne tik daudz Geda brīnumaino darbošanos, cik viņu pašu, un viņas acīs jautās tas pats alkainais, ilgu pilnais skatiens. Pēc brīža viņa kaut kur pazuda un atkal atgriezās, nesdama sauju gliemeņu, ko bija salasījusi starp klintīm. Geds apēda jēlo, sāļi slapjo cienastu un pateicās devējai. Tad sieviete, šķiet, sakopoja drosmi, aizgāja uz būdu un atgriezdamās atkal kaut ko turēja plaukstās - šoreiz tas bija lupatā ietīts sainītis. Viņa to bikli attina vaļā, visu laiku vērodama Geda seju, un parādīja izņemto priekšmetu.
Tā bija mazas meitenes kleitiņa no zīda brokāta, viscaur nošūta sīkām pērlītēm, gadu gaitā nodzeltējusi un vietām klāta sāls traipiem. Uz nelielā ņieburiņa pērles veidoja zīmējumu, ko Geds pazina: tā bija Kaigadas impērijas Dievbrāļu divkāršā bulta ar karaļa kroni augšdaļā.
Vecā, grumbainā, netīrā sieviete neveikli sašūtā roņādas apģērbā ar pirkstu parādīja uz mazo zīda kleitiņu, pēc tam uz sevi un pasmaidīja; smaids bija gaišs kā bērnam, bez slēptas nozīmes. No kādas svārkos iešūtas slēptuves viņa izvilka nelielu priekšmetu un pastiepa to Gedam apskatīt. Tas bija tumsa metāla gabaliņš, varbūt salauztas rotas daļa - kaut kas līdzīgs gredzena puslokam. Geds to apskatīja, bet sieviete ar žestiem rādīja, lai viņš ņem to sev, un nelikās mierā, iekams viņš to nebija paņēmis; pēc tam viņa pamāja ar galvu un atkal pasmaidīja, acīm redzami apmierināta, ka pasniegusi dāvanu. Taču mazo kleitiņu viņa rūpīgi ievīstīja atpakaļ taukainajās ādu skrandās un aizšļūca uz būdu, lai noglabātu dāvanu vecajā vietā.
Geds ielika salauztā gredzena pusi tunikas kabatā gandrīz ar tādu pašu rūpību, jo viņa sirds bija žēluma pilna. Tagad viņš noprata, ka Šie abi cilvēki, iespējams, ir kāda
