- Es tevi pazīstu, - viņš teica, nolaida zizli, satvēra Geda roku un apskāva viņa plecus. - Es tevi pazīstu! Esi sveicināts, draugs, esi sveicināts! Cik nožēlojami es tevi sagaidīju - kā rēgu, kas piezogas no mugurpuses... Bet es tiku gaidījis tevi, tiku meklējis...
- Tātad tu esi tas burvis, ar kuru lepojas Ismejā? Es tieši prātoju...
- Jā, es esmu viņu burvis, bet pagaidi, draugs: ļauj man paskaidrot, kāpēc es tevi nepazinu. Varbūt pārāk cītīgi lūkojos pēc tevis. Pirms trim dienām... Vai tu biji šeit, Ifišā, pirms trim dienām?
- Es atbraucu vakar.
- Es tevi redzēju pirms trim dienām kādā Kvoras ielā, ciematā augstāk kalnos. Tas ir, es redzēju tavu atveidojumu vai atdarinājumu, vai vienkārši cilvēku, kas tev ļoti līdzīgs. Viņš gāja man pa priekšu, ārā no pilsētas, un, kad viņš ceļa līkumā pagriezās, es redzēju viņa seju. Iesaucos, taču atbildes nebija; sekoju, bet nevienu vairs neredzēju; nebija arī nekādu pēdu, bet zeme bija sasalusi. Tas bija dīvaini... un tagad, kad tu tik piepeši izniri no tumsas, es domāju, ka atkal topu maldināts. Piedod, Ged! — Geda īsto vārdu viņš izrunāja tik klusi, ka meitene, kura gaidīja dažus soļus attālāk, to nevarēja dzirdēt.
Ari Geds atbildēja klusi, lai varētu izrunāt drauga īsto vārdu: - Nekas, Estariol. Bet tas patiešām esmu es un ļoti priecājos, tevi redzot...
Iespējams, ka Vīķis viņa balsī saklausīja kaut ko vairāk nekā tikai prieku. Viņš vēl nebija atlaidis Geda plecu un teica draugam Patiesajā valodā: -Tu nāc no tumsas un raižu mocīts, Ged, bet man prieks par tavu atnākšanu. -Pēc tam viņš turpināja savā hardiešu Robežjoslu dialektā:
- Nāc līdzi, nāc uz mūsu mājām, jo ir laiks iet ārā no tumsas! Šī ir mana māsa, pati jaunākā no mums visiem; kā redzi, skaistāka par mani, taču gudrībā līdzi man netiek; viņu sauc Dzelzszāle. Dzelzszāle, šis ir Zvirbuļvanags, mans labākais draugs.
- Labdien, burvja kungs, - meitene sveicināja Gedu un graciozi nolieca galvu, ar plaukstām aizsegdama acis par cieņas apliecinājumu, kā mēdza darīt Austrumu robežsalu sievietes; kad viņa atkal atsedza acis, Geds redzēja, ka tās ir dzidras, biklas un ziņkāras. Meitenei varēja būt ap četrpadsmit gadu, viņa bija tikpat tumšādaina kā brālis, taču ļoti trausla un slaida. Piedurknē viņai bija ieķēries spārnots un nagots pūķēns apmēram plaukstas lielumā.
Viņi kopā devās projām pa pustumšo ielu, un Geds teica:
- Gontieši uzskata, ka viņu sievietes ir ļoti drosmīgas, taču es nekad neesmu redzējis, ka tās aproces vietā nēsātu uz rokas pūķi!
Dzelzszāli šie vārdi uzjautrināja, un viņa atsaucās:
- Tas taču ir tikai hareki! Vai tad Gontā to nav? - Tad viņa atkal sakautrējās un paslēpa acis.
- Nē, un pūķu ari nav. Vai tad šis radījums nav pūķis?
- Ir, bet mazs, tāds, kas dzīvo ozolos, ēd lapsenes, tārpus un zvirbuļu olas un lielāks nemaz neaug. Ai, kungs, cik daudz man brālis ir stāstījis par to dzīvnieciņu, kas tev esot bijis - par savvaļas zvēriņu otaku... Vai tev tas vēl ir?
- Nē. Vairs nav.
Vīķis jautājoši paskatījās uz Gedu, taču neko neteica līdz krietni vēlākam brīdim, kad abi bija palikuši divatā un sēdēja Vīķa namā pie akmens pavarda.
Kaut gan Vīķis bija visas Ifišas salas galvenais burvis, viņš bija apmeties Ismejā, mazajā pilsētiņā, kur pats bija dzimis, un dzīvoja kopā ar savu jaunāko brāli un māsu. Viņu tēvs bija braukājis pa jūrām, tirgodams preces, un māja bija pamatīgi būvēta un plaša; tā lepojās ar bagātīgiem māla podu, audumu, bronzas un misiņa trauku krājumiem, grebtiem plauktiem un lādēm. Lielākās istabas vienā kaktā stāvēja liela taoniešu arfa, otru aizņēma Dzelzszāles aužamās stelles, kuru lielais rāmis bija rotāts ar ziloņkaulu. Šeit Vīķis, par spīti necilajai, neuzkrītošajai ārienei un manierēm, bija varens burvis un sava nama saimnieks. Te dzīvoja vēl pāris vecu kalpotāju, kam klājās tikpat labi kā pašam namam, Vīķa jaunākais brālis, dzīvespriecīgs puisis, un Dzelzszāle, aša un klusa kā sīka zivtiņa; māsa pasniedza abiem draugiem vakariņas, paēda kopā ar viņiem un bridi paklausījās sarunās, tad neuzkrītoši pazuda savā istabā. Viss šajā namā šķita savā īstajā vietā, viss šķita izstarojam rāmu mieru un pārliecību, un Geds, aplaizdams skatienu uguns apgaismotajai istabai, nopūzdamies teica: - Tieši tā cilvēkam vajadzētu dzīvot!
- Nu, šī ir viena no labajām iespējām, - atbildēja Vīķis.
- Ir arī citas. Tagad, draugs, ja vari, pastāsti man, ko esi guvis, ko zaudējis kopš mūsu pēdējās sarunas piims diviem gadiem. Un pastāsti, kādā ceļā esi devies, jo es labi redzu, ka ilgi tu pie mums negrasies palikt.
Geds viņam visu izstāstīja, un Vīķis ilgi sēdēja, iegrimis domās. Pēc tam viņš teica: - Es došos tev līdzi, Ged.
-Nē.
- Jā, es tā gribu.
- Nē, Estariol. Tas nav nedz tavs uzdevums, nedz tavs lāsts. Viens es saku Šo ļauno ceļu, un viens es to pabeigšu — negribu, lai no tā ciestu vēl kāds cits un vismazāk tu, kas jau no paša sākuma centies atturēt mani no ļaunās rīcības, Estariol.
