- Tavu prātu allaž ir vadījis lepnums, - draugs smaidīdams noteica, it kā runa būtu par kaut ko gluži nenozīmīgu.
- Bet padomā: skaidrs, ka tas ir tavs ceļš un uzdevums, taču, ja tu cietīsi neveiksmi, vai tavā tuvumā nevajadzētu būt vēl kādam, kurš varētu brīdināt Arhipelāgu? Jo tādā gadījumā ēna kļūs par varenu spēku. Un, ja tu pieveiksi ēnu, vai tuvumā nevajadzētu būt vēl kādam, kas par to izstāstītu visā Arhipelāgā, lai šis veikums kļūtu zināms un tiktu apdziedāts? Es zinu, ka liela labuma no manis tev nebūs, tomēr domāju, ka man vajadzētu braukt kopā ar tevi.
Pēc šāda lūguma Geds vairs nespēja draugam atteikt, tomēr sacīja: - Man nevajadzēja pavadīt šo dienu šeit. Es to zināju un tomēr paliku tepat!
- B urvji nemēdz sastapties nejaušības dēļ, - sacīja Vīķis.
- Un galu galā tu pats teici: es biju kopā ar tevi šī ceļa sākumā. Man jābūt arī tā beigās. - Viņš piemeta ugunij malku, un bridi abi sēdēja klusēdami un raudzīdamies liesmās.
- Ir cilvēks, par kuru es neko neesmu dzirdējis kopš tās liktenīgās nakts Roukas pakalnā, - Geds teica. - Un man nebija drosmes kādam skolā apvaicāties par viņu. Tas ir Kristāls.
- Viņš neieguva burvja zizli. Tajā pašā vasarā viņš aizbrauca no Roukas uz O salu, lai kļūtu par zintnieku 0 valdnieka galmā O-Toknē. Vairāk neko es par viņu nezinu.
Abi atkal bridi klusēja, lūkodamies ugunī; nakts bija salta, un pavarda siltums tīkami glāstīja kājas un sejas; sēžot uz platā sola pavarda priekšā, viņi ar pēdām gandrīz skāra kvēlošās ogles.
Beidzot Geds klusi ierunājās: - Ir kaut kas, no kā es baidos, Estariol. Un baidīšos vēl vairāk, ja tu dosies man līdzi. Plaukstu salās, aklā līča pašā galā es sastapos ar ēnu vaigu vaigā, es varēju aizsniegt to ar roku, un es to tvēru -mēģināju satvert. Tajā nebija nekā satverama un noturama. Es to nevarēju pieveikt. Tā bēga, un es dzinos paka). Bet tas var notikt vēl un vēlreiz no jauna. Man nav varas pār šo rēgu. Var gadīties, ka ceļa galā mani negaida ne nāve, ne triumfs; varbūt nebūs nekāda cildināma veikuma, varbūt nebūs pat beigu. Var gadīties, ka man viss mūžs jāpavada, braukājot no jūras uz jūru, no zemes uz zemi, dzenoties pakaļ ēnai bezgalīgos un veltīgos meklējumos.
- Prom tādas domas! - iesaucās Vīķis, paceldams kreiso roku žestā, kas atvaira pieminētu ļaunumu. Par spīti drūmajam noskaņojumam, Gedam tas izvilināja smaidu, jo tas drīzāk bija bērna, nevis burvja paņēmiens; Vīķim allaž bija piemitusi lauku zēna bērnišķā nevainība. Tomēr viņš bija ari asredzīgs, gudrs un allaž saskatīja lietas būtību. Tagad Vīķis teica: - Tas būtu bargs liktenis, un es ticu, ka tas nepiepildīsies. Domāju, ka to, ko redzēju sākamies, redzēšu ari beidzamies. Tu kaut kā izzināsi ēnas dabu un būtību, izpratīsi, kas tā ir, un tad notversi to, sasaistīsi un iznīcināsi. Bet visgrūtākais ir jautājums: kas tā ir? Es kaut ko nespēju izprast, un tas man dara raizes. Rādās, ka tagad ēna staigā tavā izskatā vai vismaz tev ļoti līdzīgā izskatā — tādu to ļaudis redzēja Vemišā, un tādu es to redzēju šeit, īfišā. Kā tas var būt, kāpēc tas notiek, un kāpēc tā neko tamlīdzīgu nedarīja Arhipelāgā?
- Stāsta, ka Robežjoslā visi likumi mainoties.
- Jā, un es varu apliecināt, ka tie ir patiesi vārdi. Roukā es iemācījos dažas lieliskas burvības, kas šeit ir bezspēcīgas vai dod greizus rezultātus; savukārt šeit iespējamas citas burvības, par kurām Roukā es neuzzināju ne vārda. Katrai zemei ir savs spēks, un jo tālāk no Iekšzemes, jo grūtāk uzminēt, kāds tas ir un pēc kādiem likumiem darbojas. Bet man šķiet, ka tas nav vienīgais iemesls, kāpēc ēna ir pārvērtusies.
- Arī man tā liekas. Man šķiet, kad es pārstāju bēgt no tās un stājos tai pretī, manas gribas pavērsiens piešķīra tai apveidus un formu, bet reizē laupīja tai iespēju atņemt man spēku. Katrs mans solis rod tajā atbalsi... tā ir kā daļa no manis.
- Oskilā tā nosauca tevi vārdā un tādējādi aizšķērsoja ceļu jebkādai burvībai, ko tu būtu varējis pret to izmantot. Kāpēc tā nedarīja to pašu nākamajā reizē, Plaukstu līcī?
- Es nezinu. Varbūt spēju runāt tā var smelties tikai no mana vājuma. Tā runā gandrīz kā ar manu muti; kā tā varēja zināt manu vārdu? Par to esmu nemitīgi lauzījis galvu jau kopš tā brīža, kad aizbraucu no Gontas, bet atbildes nav. Varbūt pati savā apveidā vai bezveidā tā nemaz nespēj runāt un tai vajadzīga citas būtnes, piemēram, gebeta mēle. Es nezinu.
-Tādā gadījumā tev jāuzmanās, lai tu atka1 to nesastaptu gebeta izskatā.
