- Man šķiet, ka tas nenotiks, - Geds atbildēja, pastiepdams rokas pret kvēlošajām oglēm, it kā viņu mocītu iekšējs saltums. - Tagad tā ir piesaistīta man tikpat cieši kā es tai. Tā nevar no manis tiktāl atsvabināties, lai sagrābtu citu cilvēku un iztukšotu tā gribu un būtību, kā tā izdarīja ar Skiorhu. Bet tā var iemājot manī. Ja es atkal kļūšu vājš un mēģināšu bēgt, pārraut šo saiti, tā mani panāks un iemājos manī. Un tomēr, kad es turēju to no visa spēka, tā pārvērtās tvaikos un aizbēga no manis... un tāpat notiks citreiz; taču pilnīgi aizbēgt tā nevar, jo es vienmēr to atradīšu. Esmu piesaistīts šai ļaunajai, cietsirdīgajai parādībai un tāds palikšu vienmēr, ja neuzzināšu vienīgo vārdu, kas pār to valda: ēnas vārdu.
- Vai tumsas valstībā vispār ir vārdi? - draugs domīgi jautāja.
-Arhimags Genšers teica, ka neesot. Bet mans skolotājs Ogions domā citādi.
- Bezgalīgi un mūžīgi ir magu dažādie spriedumi, -Vīķis noskandēja ar drūmu smaidu uz lūpām.
- Tā, kura kalpoja Oskilas Senajiem Spēkiem, zvērēja, ka Akmens varot man pateikt ēnas vārdu, taču viņas teikto es nevērtēju augstu. Bet bija arī pūķis, kurš piedāvājās pasacīt man šo vārdu, lai tiktu no manis vaļā, un es domāju: kur magu domas atšķiras, tur varbūt gudrība ir pūķa pusē.
- Gudrība jā, taču ne labestība. Bet kas tas par pūķi? Tu man neteici, ka pēc mūsu pēdējās tikšanās esi runājis ar pūķi.
Draugi tovakar ilgi kavējās sarunās, un, kaut gan valoda ikreiz atgriezās pie Gedam lemtā smagā uzdevuma, atkalredzēšanās prieks pārspēja citas izjūtas, jo viņu mīlestība bija spēcīga un noturīga, laika un nejaušības nesatricināta. No rīta Geds pamodās drauga siltajā pajumtē un, pat pusmiegā būdams, juta tādu tīkamu mieru, it kā atrastos vietā, kurai nevar piekļūt nekāds ļaunums. Visu dienu viņa domās kavējās drusciņa no šī sapņainā miera, un viņš to uztvēra nevis kā labu zīmi, bet kā dāvanu. Gedam šķita, ka, atstādams šo namu, viņš atstās aiz sevis pēdējo patvērumu, kādu ir pazinis, bet, kamēr nav izgaisusi pēdējā sapņa drusciņa, viņš jutīsies laimīgs.
Tā kā Vīķim vajadzēja šo to nokārtot pirms aizbraukšanas no Ifišas, viņš devās uz citiem salas ciematiem kopā ar kādu puisi, kurš kalpoja viņam par mācekli. Geds palika kopā ar Dzelzszāli un viņas brāli, kuru sauca Alks un kurš bija vecāks par māsu, bet jaunāks par Vīķi. Alks izskatījās gluži parasts zēns, viņā nebija ne dzirksts no maga spējām, un viņš nekad nebija devies tālāk par Ifišu, Toku un Holpu; viņa dzīve bija viegla uz ritēja bez raizēm. Geds vēroja viņu ar apbrīnu un nelielu skaudību, un tieši tāpat Alks skatījās uz Gedu: abiem likās ļoti savādi, ka otrs arī ir deviņpadsmit gadus vecs, bet tik atšķirīgs. Geds brīnījās, kā cilvēks, kurš nodzīvojis pasaulē deviņpadsmit gadus, var būt tik brīvs no rūpēm un raizēm. Skatīdamies Alka pievilcīgajā, možajā sejā, Geds pats jutās neveikls un skarbs un pat nenojauta, ka Alks apskauž viņu pat par rētām uz sejas, uzskatīdams tās par pūķa atstātām pēdām un visīstāko varoņa pazīmi.
Šī iemesla dēļ abi jaunie cilvēki viens pret otru juta zināmu neveiklību, toties Dzelzszāle ļoti drīz pārvarēja bijību pret Gedu, jo jutās saimniece pati savās mājās. Geds pret meiteni izturējās ļoti laipni, un viņa tam uzdeva daudz jautājumu, jo Vīķis nekad viņai neko nestāstot. Turpmākās divas dienas Dzelzszāle cītīgi rosījās, cepdama sausus kviešu plāceņus, ko dot abiem braucējiem līdzi ceļā; turklāt viņa sagatavoja tik daudz kaltētu zivju un gaļas sainīšu, ka Geds sāka iebilst, teikdams, ka nedomājot braukt līdz pat Selidorai bez apstāšanās.
- Kur atrodas Selidora?
- Ļoti tālu Rietumu Robežjoslā, kur pūķi ir tikpat parasti radījumi kā peles.
- Tad labāk paliec šeit, Austrumu robežsalās, jo mūsu pūķi ir tikpat mazi radījumi kā peles! Tā, šeit būs gaļa, bet vai patiešām pietiks? Paklausies, es nesaprotu: jūs abi ar manu brāli esat vareni burvji, kam pietiek pavicināt ar roku un kaut ko nomurmināt, un viss notiek tā, kā jūs gribat. Kāpēc tad jūs esat izsalkuši? Kad jūrā pienāk vakariņu laiks, kāpēc jūs nevarat pateikt: "Gaļas pīrāgu!" - un tas parādītos, un jūs to apēstu?
- Jā, mēs to varētu. Taču mēs, kā mēdz sacīt, nevēlamies apēst savus vārdus. "Gaļas pīrāgs" jau ir tikai vārds... Mēs varam darīt to smaržīgu, garšīgu, pat barojošu, tomēr tas ir un paliek vārds. Tas piemāna vēderu un salkstošam cilvēkam nedod spēku.
- Tātad burvji nav nekādi pavāri, - noteica Alks, kurš sēdēja Gedam pretī pie virtuves pavarda un greba no koka lādītes vāku; pēc amata viņš bija galdnieks, kaut gan pārlieku neaizrāvās ar savu darāmo.
- Un pavāri, diemžēl, nav burvji, - piemetināja Dzelzszāle, nometusies uz ceļiem, lai paskatītos, vai pēdējais cepiens uz pavarda ķieģeļiem ir sācis brūnēt. - Un tomēr es nesaprotu, Zvirbuļvanag. Esmu redzējusi, kā mans brālis un pat viņa māceklis ar vienu pašu vārdu tumšā vietā uzbur gaismu, un šī gaisma spīd, tā ir spoža - ceļu rāda nevis vārds, bet tieši gaisma!
