Drīz viņš atklāja, ka ar tādu domāšanas veidu nevar iemantot atzinību pārējo putnu vidū. Pat viņa vecāki jutās satriekti, redzēdami, ka Džonatans augas dienas pavada vienatnē, simtām reižu atkārtodams lēnu planējumu, vingrinādamies un eksperimentēdams.
Viņš, piemēram, nezināja, kāpēc tā notiek, bet, lidodams zemu virs ūdens, augstumā, kas mazāks nekā puse no viņa spārnu izpletuma, viņš varēja noturēties gaisā ilgāk un ar mazāku piepūli. Šie planējumi beidzās nevis ar parasto šļakstu, pleznām atsitoties pret ūdeni, bet ar garu, lēzenu slīdējumu, līdz viņš skāra ūdens virsmu ar stingri nostieptām, pie ķermeņa pievilktām kājām. Kad viņš šādu zemo slīdējumu ar pievilktām kājām sāka izmēģināt, nolaizdamies liedagā, un pēc tam vērtējoši pārstaigāt smiltīs ievilkto taku, viņa vecāki jutās no tiesas satriekti.
– Kāpēc, Džon, kāpēc? – taujāja viņa māte. – Kāpēc tik grūti ir būt tādam kā pārējais bars, Džon? Kāpēc tu nevari atstāt zemo lidojumu pelikāniem un albatrosiem? Kāpēc tu neēd? Dēls, no tevis tik vien ir kā kauli un spalvas!
– Tas nekas, ka kauli un spalvas, mamm! Man vienkārši gribas zināt, ko es gaisā spēju izdarīt un ko ne. Man vienkārši gribas zināt!
– Paklausies, Džonatan! – itin laipni sacīja viņa tēvs. – Ziema vairs nav aiz kalniem. Tad laivu būs maz, un zivis, kas tagad peld tuvu virsmai, pazudīs dziļumā. Ja gribi mācīties, tad mācies, kāds ēdiens tev vajadzīgs un kā to dabūt. Visi tie lidošanas smalkumi jau paši par sevi ir labi, bet saproti pats: planējums nav ēdams! Neaizmirsti, ka putns lido tāpēc, lai tiktu pie ēdiena!
Džonatans paklausīgi pamāja ar galvu. Vairākas nākamās dienas viņš centās uzvesties tāpat kā pārējās kaijas; viņš patiešām centās – klaigāja un cīnījās kopā ar pārējo baru ap moliem un zvejas laivām, nira ūdenī pēc zivju un maizes kripatām. Taču viņam neizdevās pielāgoties.
Cik tas viss ir bezjēdzīgi, viņš nodomāja, tīšām pamezdams grūti izcīnītu anšovu vecai, izsalkušai kaijai, kas dzinās viņam pakaļ. Es visu šo laiku varētu mācīties lidot. Tik bezgala daudz ko vajadzētu apgūt!
Nepagāja ilgs laiks, līdz Džonatans Kaija atkal nošķīrās savrup un tālu jūrā, izsalcis un laimīgs, mācījās lidot.
Apgūstamais temats bija ātrums, un, nedēļu trenēdamies, viņš uzzināja par ātrumu vairāk nekā visātrākā kaija pasaulē.
No tūkstoš pēdu augstuma, vēzēdams spārnus, cik spēka, viņš ļoti stāvā kritienā triecās pretī viļņiem un saprata, kāpēc kaijas nemēdz krasi mesties lejup, vēzējot spārnus. Pagāja tikai sešas sekundes, un viņš traucās ar septiņdesmit jūdžu ātrumu stundā – ar ātrumu, kurā spārns augšupvēzienā kļūst nevarīgs.
Tas notika laiku pa laikam. Lai cik uzmanīgs viņš bija un lai kā sakopoja visas spējas, lielā augstumā tomēr zaudēja kontroli.
Lidojums tūkstoš pēdas augšup. Vispirms ar pilnu jaudu uz priekšu, tad pāreja lejupkritienam, sparīgi vēzējot spārnus. Un pēc tam katru reizi kreisais spārns augšupvēzienā apstājās, viņš spēji vēlās pa kreisi, tad, cenzdamies atgūt līdzsvaru, zaudēja varu pār labo spārnu un nākamā nevadāmā, nevaldāmā mirklī kūleniski aizvirpuļoja pa labi.
Lai kā viņš pūlējās, šis augšupvēziens nedevās rokā. Desmit reizes viņš mēģināja, un visas desmit reizes, traukdamies ar septiņdesmit jūdžu ātrumu stundā, pārvērtās izspūrušā spalvu kamolā un, vadītspēju zaudējis, ietriecās ūdenī.
Galvenā gudrība, slapjš un izmircis viņš beidzot nodomāja, acīmredzot ir lielā ātrumā turēt spārnus nekustīgus – vēzēt tos, līdz sasniegts piecdesmit jūdžu ātrums stundā, un pēc tam atstāt tos mierā.
No divtūkstoš pēdu augstuma viņš, mezdamies kritienā, mēģināja atkal, izsliedams knābi stāvus lejup, turēdams izplestos spārnus nekustīgi kopš brīža, kad ātrums pārsniedza piecdesmit jūdžu stundā. Tas prasīja milzīgu piepūli, bet gribētais tika panākts. Desmit sekundes viņš bija traucies ar ātrumu deviņdesmit jūdžu stundā! Džonatans bija sasniedzis pasaules ātruma rekordu kaiju vidū!
Taču uzvara bija īslaicīga. Līdzko viņš mēģināja no kritiena atkal pāriet lidojumā, līdzko mainīja spārnu leņķi, viņš atkal nokļuva tajā pašā briesmīgajā, nevaldāmajā mutulī, un pēc deviņdesmit jūdžu ātruma stundā tas ķēra viņu ar dinamīta spēku. Džonatans Kaija šķita gaisā sašķīstam gabalos un ietriecamies akmenscietajā jūrā.
Kad Džonatans Kaija atguvās, bija jau pilnīgi satumsis, un viņš mēnesgaismā peldēja pa okeāna virsmu. Spārni bija sapluinīti un šķita esam no svina, bet vēl mokošāk viņu nospieda neveiksmes smagums. Viņš nevarīgi vēlējās, kaut šis smagums būtu pietiekams, lai saudzīgi novilktu viņu okeāna dibenā un viss būtu galā.
