Peldēdams viņš dzirdēja sevī dīvainu, dobju balsi. Tas nekādi nav iespējams. Es esmu kaija. Daba man ir novilkusi savas robežas. Ja būtu paredzēts iemācīties tik daudz lidojuma prasmju, man smadzenēs būtu gatavas shēmas. Ja būtu paredzēts lidot lielā ātrumā, man būtu piekūna īsie spārni un es barotos ar pelēm, nevis ar zivīm. Tēvam bija taisnība. Man jāaizmirst šīs blēņas. Jālido mājās pie Bara un jāapmierinās ar to, kas esmu – nabaga kaija ar ierobežotām spējām. Balss pieklusa, un Džonatans piekrita. Kaijas vieta pa nakti ir krastā, un kopš šī brīža viņš apņēmās būt normāla kaija. Tā visi jutīsies mierīgāk.
Viņš gurdi atgrūdās no tumšā ūdens un laidās uz krasta pusi pateicīgs par to, ka iemācījies taupīt spēkus zemajā lidojumā.
Tomēr nē, viņš nodomāja. Es vairs neesmu tas, kas biju, un es pārvelku svītru visam, ko iemācījos. Es esmu tāda pati kaija kā visas citas, un lidošu tāpat kā visas citas. Un viņš ar sāpīgu piepūli pacēlās simt pēdu augstumā un vēzēja spārnus sparīgāk, laizdamies uz krastu.
Viņš jutās labāk, izlēmis, ka turpmāk būs tikai viens no Bara. Vairs nebūs tā saistošā spēka, kurš lika viņam mācīties, vairs nebūs izaicinājumu un nebūs neveiksmju. Un bija tik patīkami vairs nedomāt, tikai laisties cauri tumsai pretī piekrastes ugunīm.
Tumsa! Viņā atkal satraukti ieskanējās dobjā balss. Kaijas nekad nelido tumsā!
Džonatans nejutās pietiekami modrs, lai uzklausītu šo balsi. Ir jauki, viņš nodomāja. Mēness un gaisma atviz ūdenī, kā bākas metot gaišas takas cauri naktij, un visapkārt valda tāds miers un klusums…
Laidies lejā! Kaijas nekad nelido tumsā! Ja tev būtu paredzēts lidot tumsā, tev būtu acis kā pūcei! Tev smadzeņu vietā būtu shēmas! Tev būtu piekūna īsie spārni!
Naktī, simt pēdu augstumā, Džonatans Livingstons Kaija satrūkās. Pagaisa viņa sāpes, pagaisa viņa apņēmība.
Īsi spārni. Piekūna īsie spārni!
Tā ir atbilde! Kāds es esmu bijis nejēga! Viss, kas man vajadzīgs, ir mazs, sīks spārniņš, viss, kas man vajadzīgs, ir piekļaut lielāko spārnu daļu sev klāt un lidot tikai ar pašiem spārnu galiem! Īsi spārni!
Viņš uzlaidās virs melnā ūdens divtūkstoš pēdu augstumā un, ne mirkli nedomādams par neveiksmi un nāvi, cieši piekļāva spārnus pie ķermeņa, atstādams gaisā izplestus tikai šauros, smailos spārnu galus, un stāvā kritienā metās lejup.
Vējš mežonīgi auroja viņam ap galvu. Septiņdesmit jūdžu stundā, deviņdesmit, simt divdesmit un vēl vairāk! Tagad, lidojot ar simt četrdesmit jūdžu ātrumu stundā, spārnu piepūle bija krietni mazāka nekā pirms tam, lidojot septiņdesmit jūdžu ātrumā, un ar gluži niecīgiem spārnu galu vēzieniem viņš no lejupkritiena veiksmīgi pārgāja lidojumā un uzšāvās augšup virs viļņiem – kā pelēka lielgabala lode zem mēness.
Džonatans Kaija samiedza acis pret vēju un ļāvās līksmei. Simt četrdesmit jūdžu stundā! Nezaudējot kontroli! Ja kristu lejup nevis no divtūkstoš, bet no piectūkstoš pēdu augstuma, interesanti, cik ātri tad…
Mirkli iepriekš sev dotie solījumi bija aizmirsti, tos aizrāva projām varenais, straujais vējš. Tomēr viņš nejutās vainīgs, ka lauzis sev dotos solījumus. Tādi solījumi der tikai kaijām, kuras samierinās ar ikdienišķo. Putnam, kurš izjutis varenības pieskārienu, tāds solījums nav vajadzīgs.
Saulei lecot, Džonatans Kaija trenējās atkal. No piectūkstoš pēdu augstuma zvejas laivas izskatījās kā gaiši punktiņi zilajā, gludajā ūdenī, un Brokastotāju Bars bija tik tikko saskatāms, riņķojošs putekļu mākonis.
Viņš bija dzīvs un viscaur trīsēja aiz sajūsmas, lepodamies, ka izdevies iegrožot bailes. Tad bez īpašas gatavošanās viņš pievilka spārnus, īsos, izliektos spārngalus izstiepa un metās taisni lejup jūrā. Ticis līdz četrtūkstoš pēdu augstumam, viņš bija sasniedzis galējo ātrumu, vējš slējās pretī kā trokšņaina siena, caur kuru ātrāk traukties nebija iespējams. Tagad ar ātrumu divsimt četrpadsmit jūdžu stundā viņš laidās taisni lejup. Viņš norija krampjainu kamolu, apzinādamies: ja spārni šādā ātrumā atpletīsies vaļā, viņš sašķīdīs neskaitāmās sīkās drumslās. Bet ātrums bija spēks, un ātrums bija prieks, un ātrums bija vistīrākais skaistums.
Viņš sāka pāriet lidojumā tūkstoš pēdu augstumā, spārngaliem dunoši, dreboši sitoties pretī negantajam vējam, un vienlaikus laivas un kaiju bars mainīja slīpumu, zibens ātrumā augdami arvien lielāki tieši viņa ceļā.
Apstāties nedrīkstēja, un tādā ātrumā viņš vēl neprata pat pagriezties sānis.
Sadursme nozīmētu tūlītēju nāvi.
Tāpēc viņš aizvēra acis.
Un tā nu tajā rītā tūlīt pēc saullēkta Džonatans Livingstons Kaija, aizmiedzis acis, neganti kaucošu vēja brāzmu un spalvu virpuļa apņemts, izdrāzās tieši cauri Brokastotāju Baram ar ātrumu divsimt divpadsmit jūdžu stundā. Šoreiz viņam uzsmaidīja Kaiju Veiksmes Nesēja un neviens negāja bojā.
Kad viņš bija izslējis knābi taisni augšup pret debesīm, viņš joprojām traucās ar ātrumu simt sešdesmit jūdžu stundā. Kad tas bija palēnināts līdz divdesmit un viņš beidzot atkal izpleta spārnus, laiva četrtūkstoš pēdu zemāk bija kļuvusi par drumstalu jūrā.
