Un tad kādu vakaru tās ieradās un sastapa Džonatanu vienu un mierpilnu slīdam pa iemīļotajām debesīm. Abas kaijas, kas iznira līdzās viņa spārniem, bija dzidri baltas kā zvaigžņu gaisma, un naktsmelnajā gaisā no tām strāvoja maigs un draudzīgs mirdzums. Taču visbrīnišķākā bija lidotprasme; to spārngali collas atstatumā no viņa paša spārniem kustējās precīzi un nemainīgi.
Neteicis ne vārda, Džonatans pakļāva tās savai pārbaudei – pārbaudei, kuru nebija izturējusi vēl neviena kaija. Viņš izlocīja spārnus, palēnināja ātrumu līdz vienai jūdzei stundā pirms apstāšanās brīža. Abi mirdzošie putni palēnināja lidojumu reizē ar viņu, laizdamies līdzeni un noturēdami ieņemto stāvokli. Tie zināja, kas ir lēns lidojums.
Viņš piekļāva spārnus, izdarīja apmetienu un krita lejup ar simt deviņdesmit jūdžu ātrumu stundā. Kaijas traucās lejup reizē ar viņu, turēdamās blakus nevainojamā ierindā.
Beidzot viņš ar tādu pašu ātrumu traucās augšup, izpildīdams garu vertikālu palēnināto mucu. Kaijas smaidīdamas darīja to pašu.
Džonatans atsāka līmenisku lidojumu un brīdi klusēja, tad sāka runāt.
– Lieliski! – viņš teica. – Kas jūs esat?
– Mēs esam no tava Bara, Džonatan. Mēs esam tavi brāļi. – Vārdi skanēja noteikti un mierīgi. – Mēs atnācām, lai vestu tevi tālāk augšup, lai vestu tevi uz mājām.
– Man nav māju. Man nav Bara. Es esmu Izstumtais. Un mēs tagad lidojam Lielā Kalnu Vēja pašā virsotnē. Pēc dažiem simtiem pēdu es savu veco ķermeni augstāk vairs nespēšu pacelt.
– Tu spēsi, Džonatan. Jo tu esi mācījies. Viena skola ir galā, un tev pienācis laiks sākt citu.
Tāpat kā visu mūžu Džonatanu Kaiju bija vadījusi apskaidrība, tā viņam atplaiksnīja arī tagad. Kaijām taisnība. Viņš var lidot augstāk, un viņam ir laiks doties uz mājām.
Viņš pārlaida pēdējo ilgo skatienu savām debesīm, šai brīnišķajai sudraba valstībai, kurā viņš tik daudz bija iemācījies.
– Es esmu gatavs, – viņš beidzot teica.
Un Džonatans Livingstons Kaija kopā ar abām zvaigžņoti mirdzošajām kaijām pacēlās un pazuda naktsmelnajās debesīs.
Tātad šīs ir Debesis, viņš nodomāja un tad pasmaidīja pats par sevi. Diez vai ir pietiekami bijīgi spriest par to, kādas ir Debesis, – tieši tagad, lidojot augšup, lai nonāktu tajās.
Arvien attālinādamies no Zemes, paceldamies virs mākoņiem un lidodams cieši blakus abām mirdzošajām kaijām, viņš redzēja, ka arī paša ķermenis kļūst tikpat spoži balts. Tiesa, viņš joprojām palika tas pats jaunais Džonatans Kaija – ar savu iekšējo pārliecību zeltainajās acīs – , bet viņa ārējais apveids bija mainījies.
Sajūtu ziņā tas bija tāds pats kaijas ķermenis, bet jau tagad tas lidoja daudz labāk, nekā jebkad bija spējis viņa agrākais ķermenis. Nudien, ar divreiz mazāku piepūli es sasniegšu divreiz lielāku ātrumu, Džonatans nodomāja, divreiz prasmīgāk izdarīšu visu, ko savās labākajās dienās pratu uz Zemes!
Lidodams ar divsimt piecdesmit jūdžu ātrumu stundā, viņš tuvojās savam līmeniskā lidojuma maksimālajam ātrumam. Kad ātrums bija sasniedzis divsimt septiņdesmit trīs jūdzes stundā, viņš saprata, ka lido tik ātri, cik spēj, un izjuta nelielu vilšanos. Tātad arī jaunā ķermeņa spējām pastāv robeža, un, kaut gan tā ievērojami pārsniedz veco līmeniskā lidojuma rekordu, pārvarēt to ir ļoti grūti. Viņš bija iedomājies, ka Debesīs nebūs nekādu robežu.
Mākoņi pašķīrās, viņa pavadones uzsauca:
– Laimīgu nolaišanos, Džonatan! – un nākamajā mirklī pagaisa kā nebijušas.
Viņš lidoja pāri jūrai, pretī robotai krasta līnijai. Virs klintīm lidinājās pavisam nedaudzas kaijas. Tālāk uz ziemeļiem, pie paša apvāršņa, bija redzamas vēl dažas citas. Jaunas ainavas, jaunas domas, jauni jautājumi. Kāpēc tik maz kaiju? Debesīm vajadzētu būt pārpilnām ar kaiju bariem!
Un kāpēc es pēkšņi jūtos tik noguris? Kaijām Debesīs nekad nevajadzētu nogurt, nekad nevajadzētu gulēt.
Kur viņš to bija dzirdējis? Atmiņas par dzīvi uz Zemes šķita irstam un zūdam. Zeme, protams, bija vieta, kur viņš daudz iemācījās, taču atsevišķas norises un epizodes tinās miglā – itin kā cīņa par barību, itin kā Izstumtā liktenis…
Nedaudzās krastmalas kaijas laidās pretī, lai sagaidītu viņu, tomēr tās nesacīja ne vārda. Džonatans vienkārši juta, ka viņš ir ticis gaidīts un ka te ir mājas. Šī viņam bija izcila diena – diena, kuras saullēktu viņš vairs neatcerējās.
Viņš pagriezās, lai krastmalā nolaistos zemē, un spēcīgi savēzēja spārnus, lai collas tiesu noturētos gaisā, tad viegli nometās smiltīs. Pārējās kaijas darīja to pašu, taču neviena nepavēcināja pat spalviņu. Tās pagriezās vējā, izpletušas spožos spārnus, tad kaut kā mainīja spalvu izliekumu, līdz apstājās tieši tajā brīdī, kad to kājas pieskārās zemei. Tās brīnišķīgi pārvaldīja savu lidojumu, taču Džonatans jutās pārāk noguris, lai izmēģinātu to pašu vēlreiz. Stāvēdams krastmalā un joprojām nesacīdams ne vārda, viņš uz vietas aizmiga.
