Viņu pārņēma gaviles. Galējais ātrums! Kaija lido ar divsimt četrpadsmit jūdžu ātrumu stundā! Tā bija uzvara, pats izcilākais brīdis Bara vēsturē, un tajā brīdī Džonatana Kaijas dzīvē sākās jauns laikmets. Aizlaidies uz savu vientuļo treniņu vietu, sakļāvis spārnus kritienam no astoņtūkstoš pēdu augstuma, viņš tūlīt apņēmās izpētīt, kā veikt pagriezienu.
Viena atsevišķa spārngala spalva, viņš secināja, ja to pavirza tikai par niecīgu collas daļiņu, ļauj apmest līdzenu, plašu līkumu ļoti lielā ātrumā. Taču, pirms viņš to iemācījās, nācās pārliecināties, ka tādā ātrumā pietiek pakustināt vairāk nekā vienu spalvu, lai sāktu virpuļot gaisā līdzīgi bumbai… un Džonatans kļuva par pirmo kaiju pasaulē, kas ir izmēģinājusi gaisa akrobātiku.
Todien viņš netērēja laiku sarunām ar citām kaijām, bet lidoja līdz pat saules rietam. Viņš atklāja, kā izpildīt cilpu, palēnināto mucu, daudzkāršo mucu, apvērsto grīsti, kaiju kaujas apmetienu, virāžu.
Kad Džonatans Kaija krastmalā piebiedrojās Baram, bija jau vēls. Viņam reiba galva, un viņš bija ārkārtīgi noguris. Tomēr sajūsmā pirms nolaišanās viņš apmeta cilpu un tieši pirms pieskaršanās zemei izdarīja spēju apmetienu. Kad citi to uzzinās, viņš nodomāja, kad dzirdēs par Uzvaru, viņi priecāsies kā negudri! Cik plašāka, bagātāka tagad kļuvusi dzīve! Tā vairs nav tikai mūsu vienmuļais skrējiens līdz laivām un atpakaļ, tai ir radusies jēga! Mēs varam izkļūt no neziņas, mēs varam pārliecināties, ka esam lieliskas, gudras un prasmīgas būtnes! Mēs varam būt brīvi! Mēs varam iemācīties lidot!
Priekšā šalkoja un zaigoja daudzsološi gadi.
Kad viņš nolaidās lejā, kaijas bija sanākušas uz Padomes sapulci, kas acīmredzot turpinājās jau ilgāku laiku. Patiesībā tās gaidīja.
– Džonatan Livingston Kaija! Nostājies vidū! – svinīgi un ceremoniāli atskanēja Vecākā vārdi. Stāvēt vidū nozīmēja tikai lielu kaunu vai lielu godu. Ar godu stāvēt vidū parasti iecēla kaiju galveno vadoni. Protams, viņš nodomāja, Brokastotāju Bars šorīt ir pamanījis Uzvaru! Bet gods man nav vajadzīgs. Es negribu būt par vadoni. Es vēlos tikai izstāstīt, ko esmu atklājis, parādīt plašos apvāršņus, kas ir atvērti mums visiem! Viņš iznāca priekšā.
– Džonatan Livingston Kaija! – sacīja Vecākais. – Nostājies vidū, lai ciestu kaunu visu pārējo kaiju priekšā!
Tas bija kā rungas belziens. Džonatana ceļgali pamira, spalvas sašļuka un ausīs atskanēja dunošs troksnis. Stāvēt vidū par apkaunojumu? Tas nav iespējams! Mana Uzvara! Viņi nespēj saprast! Viņi maldās, viņi maldās!
– …par viņa pārgalvību un bezatbildību, – balss svinīgi skanēja tālāk, – par Kaiju Dzimtas goda un tradīciju graušanu…
Stāvēt vidū par apkaunojumu nozīmēja, ka viņš tiks izraidīts no kaiju sabiedrības un lemts vientuļai dzīvei Tālajās Klintīs.
– …kādu dienu tu, Džonatan Livingston Kaija, uzzināsi, ka bezatbildība neatmaksājas. Dzīve ir neizzināma, un mums zināms tikai tas, ka esam sūtīti šajā pasaulē ēst un dzīvot tik ilgi, cik vien tas iespējams.
Kaija nekad nerunā pretī Padomes Baram, taču Džonatans pacēla balsi.
– Bezatbildība? Mani brāļi! – viņš iesaucās. – Kam piemīt vēl lielāka atbildība nekā kaijai, kas meklē un atrod jēgu, augstāku dzīves mērķi? Tūkstošiem gadu mēs esam tvarstījuši zivju galvas, bet tagad mums ir iemesls dzīvot – mācīties, atklāt, būt brīviem! Dodiet man kaut vienu iespēju, ļaujiet jums parādīt, ko esmu atklājis…
Bars bija nedzirdīgs – kā akmens siena.
– Brālība ir lauzta, – kaijas vienā balsī noskandēja un visas kā viena aizdarīja ausis, pagriežot viņam muguru.
Turpmākās dienas Džonatans Kaija pavadīja viens, taču viņš lidoja krietni tālāk par Tālajām Klintīm. Lielākā bēda bija nevis vientulība, bet gan tas, ka citas kaijas atteikušās ticēt aicinošā lidojuma triumfam; tās vienkārši ir atteikušās atvērt acis un redzīgi vērties pasaulē.
Ar katru dienu viņš iemācījās arvien vairāk. Viņš uzzināja, ka labi pārdomāts stāvais kritiens lielā ātrumā palīdz atrast retākās un gardākās zivis, kuras pulcējas desmit pēdas zem ūdens virsmas; viņam vairs nevajadzēja zvejas laivas un sakaltušu maizi, lai nodrošinātu sev iztiku. Viņš iemācījās nakšņot gaisā, izvēlēdamies nakts lidojuma virzienu perpendikulāri krasta vējam un veikdams simt jūdžu no saulrieta līdz saullēktam. Ar tādu pašu iekšēju kontroli viņš lidoja cauri biezai jūras miglai un pacēlās virs tās žilbinoši dzidrajās debesīs… tajā pašā laikā, kad visas pārējās kaijas stāvēja uz zemes, redzēdamas tikai miglu un lietu. Viņš iemācījās ar stipru vēju aizlidot tālu iekšzemē, lai pamielotos ar izsmalcināti gardiem kukaiņiem.
Ko viņš reiz bija cerējis dot Baram, to tagad guva pats sev; viņš mācījās lidot un nenožēloja, par kādu cenu tas noticis. Džonatans Kaija atklāja, ka garlaicība, bailes un dusmas ir iemesli, kuru dēļ kaijas dzīve ir tik īsa, un tagad, kad domas no tā bija brīvas, viņš patiesi dzīvoja garu un skaistu dzīvi.
