- Mēs vēlētos izvairīties no nevajadzīgiem upuriem, Torņa apsardzes personāla vidū.
- Ļoti cēli no jums, komisār. Jūs šādos jautājumos esat ļoti skrupulozs. - Valetovs bija acīmredzami uzjautrināts par situāciju un runāja ar izsmieklu. - Manus puišus nolaidāt no kājas par neko, pašu arī gandrīz nositāt ... Starp citu, cik jūsu tur ir?
- Divatā.
- Bet jābūt sešiem.
- Pārējie gaida Stumbrā.
Īsa pauze.
- Ļoti pateicos par informāciju, komisār. Mēs būsim gatavi viņus saņemt. Ko tad jūs iesakāt?
- Mēs jau visu esam pateikuši, - Romašins sausi atbildēja. - Mans partneris vēlas pamēroties ar jums spēkiem, lai gan es esmu pret šo ideju. Ja jūs zaudējat, klusītēm ielaidīsiet mūs Stumbrā, ja zaudējam mēs ...
- Es sapratu, apbrīnojami skaists žests. Tomēr man ir vajadzīgas garantijas.
- Tāpat kā mums. Mūsu garantija ir mans vārds, komisāra godavārds. Uzdrošinos apgalvot, ka tas tiek augstu vērtēts.
- Vārds ir tukša skaņa. Cilvēks deva vārdu, viņš to arī paņēma atpakaļ.
- Mēs atrodamies tādā pašā stāvoklī, ja ne sliktākā.
Klusums.
- Labi, - Valetovs beidzot izlēma. - Šķiet, ka jūs tiešām esat divatā, spriežot pēc mūsu aparatūras rādījumiem. Jūs tomēr esat drosmīgi cilvēki. Es taču varu jūs saņemt ciet pusstundas laikā.
- Diez vai, - Romašins mierīgi iebilda. - Mēģiniet, un dabūsiet līķu kalnu. Mēs esam bruņoti labāk nekā jūs.
- Maz ticams, ka jums ir "gloki".
- Mums ir kaut kas daudz interesantāks, neskaitot rokas "skorpionus".
Šoreiz pauze bija ilgāka.
- Nesaprotu jūsu delikātumu. Jūsu vietā, ar šādu arsenālu, es brīvi ietu uz Stumbru, nevienam nepievēršot uzmanību. Vēlaties palikt tīrām rokām? Jūsu darīšana. Bet brīdinu: ja pamanīšu ko aizdomīgu, ceremonijas netaisīšu.
- Analoģiski, - Ruslans atcirta ar pārspīlētu pieklājību.
- Kur mēs tiekamies?
- Mums nedrīkst traucēt sveši cilvēki. Piedāvājam tikties vecajā Skrabovkas ciematā, kilometru uz ziemeļaustrumiem no Kriptozonas. Iedzīvotāji to jau sen ir pametuši.
- Pēc stundas.
- Pēc desmit minūtēm. Stundas laikā pieejas Stumbram var bloķēt simt kilometru rādiusā. Iztiksim bez viltīgiem aprēķiniem, Laentir.
- Labi, būšu pēc desmit minūtēm.
Saruna beidzās.
Romašins un Ruslans izslēdza rācijas pārraidei, bet turpināja klausīties ēteru, cerot noķert noderīgu informāciju.
- Un tomēr jūs esat avantūrists, kaptein, - sacīja Romašins. - Valetovs nav tas cilvēks, ar kuru var iet uz godīgu cīņu.
- Mans tēvs vienmēr teica, ka cilvēkiem ir jāuzticas vienmēr, tas ir vienīgais veids, kā glābt savu dvēseli. Nu, viņi mūs pievils, tomēr ne jau mēs to būsim izdarījuši? Bet visi saņems ko pelnījuši pēc saviem darbiem, ja ne tagad, tad vēlāk. Nez kāpēc esmu pārliecināts, ka mēs uzvarēsim.
Romašins pavīpsnāja.
- Interesanti spriežat, Ruslan, it kā viņš nemaz nebūtu specvienības kapteinis. Lai gan, godīgi sakot, man patīk tas, kā jūs prātojat. Ejam, mums jāierodas ciematā pirms Valetova.
Viņi pacēlās gaisā un metās starp kokiem uz Kriptozonas ziemeļaustrumu malu, vadoties pēc izgaismotā Stumbra milža un zvaigznēm. Pēc piecām minūtēm koki pašķīrās, parādījās pirmās Skrabovkas guļbūves, "kokosu" infrasoptikā iekrāsotas visos zaļās un brūnās krāsas toņos. Lielākā daļa māju bija sagruvušas, bet bija arī veselas, atņirgušās ar izsistām durvīm un logiem. Aplidojuši apkārt ap ciemu, "hronodesantnieki" apstājās ar zāli aizaugušajā, bet diezgan līdzenajā un nepiemēslotajā centrālajā laukumā. Zeme šeit jau pirms Stumbra parādīšanās bija daudzu kāju piemīdīta, saglabājuai cietību ilgu laiku arī pēc iedzīvotāju aiziešanas.
- Laikam man labāk paslēpties, - sacīja Romašins. - Lai arī uzbrukuma gadījumā tā nav garantija, dvēsele tomēr būs mierīgāka.
- Nav vērts, - Ruslans papurināja galvu. - Tas tiks uztverts negatīvi, it kā mēs baidītos. Šis pasākums nebeigsies mierīgi, un iepriekšēja rēķināšanās ar nodevību nozīmē neuzticēšanos sev. Lai redz, ka mēs esam stingri un tīri savos nodomos.
- Kā teica kāds mans draugs: vienīgā miera garantija ir apglabāt kara cirvi kopā ar ienaidnieku.
Ruslans iesmējās. Un tūlīt ierunājās inks:
- Novēroju kustību.
- Nāk, - Romašins piezīmēja un aukstasinīgi piebilda: - Tikai mūsu paziņa galu galā nav sava vārda cilvēks.
Arī Ruslans pats saprata, ka Valetovs nav ieradies viens, bet atkāpties bija par vēlu. Nepilna mirkļa laikā "hronodesantnieki" tika ielenkti no visām pusēm. Kopā ar Valetovu ieradās pieci viņa līdzgaitnieki, tērpušies skafandros ar antigraviem, kopumā sastādot iespaidīgu militāru spēku, kas divu vai trīs sekunžu laikā spētu iznīcināt jebkuru vietējās armijas vienību.
- Jūs esat pārkāpis līguma nosacījumus, - bezkaislīgi sacīja Romašins.
- Tiešām? - Valetovs izlikās pārsteigts, turoties aiz savu, slikti saskatāmo pat spektra infrasarkanajā diapazonā, kaujinieku mugurām. - Bet mēs jau nenorunājām, cik cilvēku mani pavadīs. Viņš pasmējās. - Šie ir mani sekundanti.
