Līdz Žukovkai Romašins un Kostrovs nokļuva bez starpgadījumiem, braucot ar gadījuma mašīnām un jau vēlu vakarā, apejot pilsētu, apstājās mežā, apmēram sešus kilometrus no kriptozonas. Viņi bija pa ceļam apsprieduši tornī iekļūšanas plānus, taču neviens no tiem nebija ideāls, un tagad viņiem bija jāpieņem optimālākais variants.
- Ja Valetovs apsolīja mūs satikt pie Stumbra, - teica nakts meža tumsā neredzamais Romašins (abu "kokosu" tērpi jau bija ieslēgti maskēšanās režīmā), - tad viņš šeit ir vai nu emisārs, vai arī vada Stumbra aizsardzību. Jebkurā gadījumā viņš aktivizēs augstas gatavības imperatīvu, un mums būs jāizlaužas cauri ar kauju, kas neizbēgami novedīs pie zaudējumiem “zilo beretu” vidū. No tā ir jāizvairās. Viņi taču pat nenojauš, ko apsargā.
- Valetovs izteicās, ka viņš vada likvidācijas dienestu vai ir viens no šī dienesta operatīvajiem darbiniekiem, taču jebkurā gadījumā viņš noteikti ir saistīts ar vietējo Bendes emisāru, kurš veiks visus pasākumus, lai mūs arestētu. Varbūt bez liekas kavēšanās steigsimies forsāžas režīmā pa gaisu tieši uz Torni? Nav tālu jālido - apmēram astoņi kilometri, mēs būsim klāt jau pēc minūtes.
- Mūs pamanīs, tiklīdz pacelsimies virs kokiem. Mums ir nepieciešams kaut kāds nestandarta graciozs solis.
- Bet "kokosos" mēs esam praktiski neredzami! Klusi paiesim garām kontrolpunkta sargam ...
- Bendes aģenti zina, ka mēs esam šeit, un visos posteņos un pat visā kriptozonas perimetrā viņi uzstādījuši masas detektorus. Nē, iespējams, būs tomēr jāiet ar antigraviem.
- Man radās stulba ideja ...
- Tas ir interesanti, - Romašins pasmīnēja. - Nevienu stulbu ideju mēs vēl neesam apsprieduši.
- Tas varētu nostrādāt. Fakts ir tāds, ka Valetovs ir kaujas meistars, mans tēvs man stāstīja. Kā būtu, ja izsauktu viņu pa rāciju uz šejieni un ierosinātu godīgu divkauju? Ja zaudēs, - palīdzēs mums tikt cauri zonai.
Romašins noklakšķināja mēli, paužot savu attieksmi pret ideju.
- Bet, ja zaudēsim mēs?
- Nezaudēsim, - Ruslans pārliecinoši paziņoja.
Ignats apdomājās, norūca zem deguna:
- Jā, tas varētu nostrādāt ... Valetoviem raksturīga iezīme ir augstprātīgs lepnums, viņiem pat prātā neienāk, ka varētu zaudēt ... No otras puses, Laentirs patiešām ir ļoti spēcīgs cīnītājs ... spējīgs uz apmānu un nodevību.
- Kad dzīvoju pie vecākiem, mums kaimiņos bija Valetovi, viņu dēls Jans bija kārtīgs puika.
- Laentirs no cita laika.
- Laiks izlemt.
- Darīsim tā: es izsaukšu Valetovu, bet tu paslēpsies netālu. Viņš ir diezgan spējīgs parādīties kopā ar veselu klevretu baru.
- Nē, rīkosimies tieši otrādi. Nodrošināšana labāk izdosies jums, nevis man.
Romašins ilgi nedomāja:
- Labi, es piekrītu, bet, lūdzu, ņemiet vērā - Laentirs bez vilcināšanās pielietos "netīru" paņēmienu, nemaz nerunājot par nāvējošo. Un vēl: Tengresiti kaujas pamatā ir intuīcija, paņēmiena, taktikas , notikumu iepriekšparedzēšana, ja vēlaties, kā arī fenomenāla reakcija un neticams kustību ātrums.
- Rusbojā šo lietu sauc par tempu. Neuztraucieties, Ignat, es kaut ko zinu šajās lietās. Vienīgais, kas mani sarūgtina, ir zināšanu trūkums par Valetova rācijas frekvenci. Lai gan tām vajadzētu būt tuvu mūsējām. Viens no viņa pavadoņiem pārtvēra mūsu kanālu.
- Mēģināsim paklausīties ēteru skanēšanas režīmā, mums vēl ir laiks.
Pusstundu viņi klusēdami stāvēja mežā, ieklausoties vietējā radio ētera klusumā, divreiz uzdūrāss policijas vilnim un Torņa apsardzes sarunām. Tad no ētera čaukstošajām dzīlēm atskanēja biezs, astmatisks čuksts, uz kuru atbildēja rotaļīga sievietes balss. Runāja nepazīstamā valodā.
Romašins noorientējās ātrāk, pavēlēja "kokosa" inkam atsijāt lingvistiskās "mizas", un balsis izmainījās. Čuksts pārvērtās par aizsmakušo basu, sievietes balss - par augstu, bet nepārprotami vīrišķīgu falsetu. Viņiem pēkšņi pievienojās vēl viens sarunu biedrs, un Romašins atpazina Valetova balsi, kaut arī viņš runāja angliski. Viņam par kaut ko jautāja, viņš atbildēja. Šādā veidā saruna ilga divas minūtes, pēc tam savienojumu pārtrauca, bet Ignatam izdevās noteikt kanāla frekvenci un viņš izsauca Valetovu. Atbilde atnāca uzreiz:
- Kas vēl? Es jau visu esmu paskaidrojis.
Valetovs uzskatīja, ka viņam piezvanījuši tie, ar kuriem viņš tikko sarunājās un atbildēja angliski.
- Sveiks, Laentir, - Romašins teica krievu valodā. - Mēs esam šeit netālu no jums. Vai negribi satikties? Paspēlētu dažādas interesantas spēles ...
- Kas runā? - pēc pauzes vaicāja Valetovs.
- Tas, kam jārunā, - atbildēja Kostrovs, pievienojoties sarunai. - Ierosinu pavicināt rokas. Te man stāsta, ka tu esi kaut kāds tur tuvcīņas supermeistars, bet es neticu.
- Ko tu gribi?
- Nu, neko jau īpašu, sadot tev pa seju, un viss. Un par to tu ielaidīsi mūs Tornī. Iet?
Īss smiekliņš.
- Jūs ļoti stipri riskējat, mon dju. Es nesaprotu tādas lietas. Uz ko jūs cerat?
- Uz jūsu godprātību, - Romašins pieklājīgi sacīja.
Kārtējā īsā ķiķināšana.
- Izskatās, ka jums vairs nav uz ko cerēt. Kāpēc nemēģināt izlauzties uz Stumbru pa taisno? Jums tak "kokosos" ir antigravi.
