No piecpadsmit kilometru attāluma, kādā "hronodesantnieki" atradās no hronourbja, neko redzēt nebija iespējams pat ar "kokosu" spēcīgo optisko sistēmu palīdzību. Bet Ivora tēvs un viņa pavadoņi bija tuvāk, un viņi ieraudzīja to, ko glābēji redzēt nevarēja.
- Šķiet, ka mums ir viesi! - aukstasinīgi pateica Ždanovs-tēvs. - Vienpadsmit cilvēku. Viņi lido no Stumbra puses un neslēpjas, it kā šeit būtu saimnieki. Vai tie nejauši nav jūsu puiši,?
- Nē, mēs vēl esam tālu. Joņojiet uz šejieni!
- Par vēlu, viņi ir blakus. Ja mēs bēgsim, viņi atklās uguni, un mums gandrīz nav ar ko atbildēt.
- Tad uzsāciet sarunās, velciet laiku, soliet zelta kalnus! Būsim klāt pēc pāris minūtēm, dodiet pelengu.
- Gaidām, - lakoniski atbildēja Ivora tēvs, apklusa, bet rāciju neizslēdza.
- Nadja, tu paliec šeit, - Ždanovs sacīja tādā tonī, kas necieta iebildumus. - pieskati Tranghu un Petruhu. Viņi mūs atmasko.
- Bet ... - Nadežda kautrīgi iesāka.
- Nadja, izpildi! - Ruslans klusi teica.
- Pārējie, seko man! - Ždanovs pavēlēja, it kā nekas nebūtu noticis, un pārvērtās par tikko pamanāmu caurspīdīgu kokonu - tā bija "kokosa" hologrāfiskās maskēšanas sistēma. - Mēs sekojam pa pelengu ķīlī, tad izkliedējamies un izvēlamies mērķus. Atklājam uguni tikai pēc komandas. Kā sapratāt?
Atbilde uz Ždanovu bija visas komandas draudzīga pazušana: "hronodesantnieki" ieslēdza "inkognito" režīmu.
Mentāli kontrolētā "kokosu" aparatūra, ļāva to īpašniekiem lidojuma vai īpašas darbības laikā nenovērsties uz otršķirīgām detaļām. Situācijas analīzes dati uzreiz parādījās redzes un dzirdes nervos. Tāpēc pat Nadežda, kura nekad nebija sapņojusi kļūt par operatīvo darbinieku, veiksmīgi tika galā ar komandas biedra lomu, skafandra inka apsargāta. Viņai bija tikai jāizvēlas piedāvātie rīcības varianti un jādod komandas inkam, pārējo veica intelektuālā - un ļoti ātrā - "kokosa" automātika.
Romašina-Ždanova komanda sasniedza vietu, kur Ždanova-tēva grupu ielenca no Stumbra iznākušie svešinieki, nedaudz vairāk kā divu minūšu laikā. Rācijas selektori atrada vilni, uz kura runāja svešinieki, un "hronodesantniekiem" kļuva skaidrs, ka viņus vada Laentirs Valetovs, un viņi visi ir likvidatoru grupa, ar kuru Ruslanam gadījās iepazīties, vēl atrodoties uz savas Zemes.
Ždanovs un viņa domubiedri rīkojās ātri un izlēmīgi, saprotot, ka laiks ir tikai sekundēs. Viņi parādījās aiz likvidatoru mugurām, kuri nez kāpēc neieslēdza maskēšanās sistēmas, uzreiz sadalīja Valetova jautros operatīvos darbiniekus, katrs izvēloties savus mērķus un sagatavojās uzbrukumam.
Likvidatori, pārliecināti par savu pārākumu, nesteidzās iznīcināt piecus, no visām pusēm ielenktos: Ždanovu - Beliju - Zlatkovu - Kūperu - Pirelli - un sarīkoja izsmiekla pilnu sarunu. Viņi uzķērās uz likvidācijas mērķu miermīlīgi lūdzošā toņa un asinspirts gaidās jokoja un smējās, pārtraucot viens otru.
Ždanovs, kurš veda sarunas ar Valetovu, nogaidīja vēl vienu smieklu uzplūdu un ar lielu vienkāršību sacīja:
- Un tagad, kungi jokdari, es ierosinu izbeigt šo tirgu un padoties. Kas nepadosies, tas tiks iznīcināts. Es saskaitu līdz trīs: viens ...
Ēterā atskanēja vēl lielāka smieklu vētra. Tikai Valetovs, kurš nojauta, ka kaut kas nav kārtībā, pēkšņi sāka skatīties apkārt un pacēlās virs savu kaujinieku virtenes.
- Divi, - vēsi turpināja tēvs Ždanovs.
- Mēs esam slazdā! - iekliedzās Valetovs.
- Trīs! - pabeidza Ždanovs.
- Zalvi! - norēcās Ždanovs-otrais.
Uzplaiksnīja daudz zibeņu, gaisā karājošos Valetova kaujinieku vietā uzliesmoja daudzkrāsainas liesmu bumbas - krāsa atspoguļoja ieroča veidu - ēterā atskanēja mirstošo cilvēku bļāvieni. Diemžēl arī Ždanova pavadoņi neizkļuva sveikā: Kevinu Kūperu un Luidži Pirelli, kuri nepaspēja ieslēgt skafandru aizsardzību ķēra Valetova raidītie "universāla" šāvieni.
Valetovam pašam izdevās izvairīties un steigties uz Stumbru. Bet tomēr arī viņu panāca Belija "gloka" izlādes kārta, kas likvidatora atliekas iemeta kalna nogāzes plaisā.
Kliedzieni norima.
Liesmas nodzisa.
Dūmi izklīda.
Kalnā stāvošajiem spoguļainajos tērpos ieģērbtajiem "varāniem", pievienojās vēl viens "kuprveida varāns" - Ivors, kurš izslēdza maskēšanās sistēmu, piesteidzās pie ne ar ko no citiem neatšķirīgās figūras.
- Tēt!
- Dēls!
"Varāni" apskāva viena otru.
Viņiem pievienojās pārējie "hronodesantnieki", noskumuši par biedru nāvi. Ruslans izsauca Nadju un lidoja viņai pretī, lai gan viņa aizmaldīties nevarēja.
- Kategoriski apliecinu savu cieņu, - sacīja Zlatkovs, paspiežot roku Romašinam. - Šķiet, ka mēs kaut kur jau esam tikušies.
- Pirms divdesmit pieciem gadiem, - Ignats atbildēja. - Kaut kur Kontrstumbra augšpusē.
- Draugi, es ierosinu atstāt šo mirstošo nostūri, - sacīja Ivora tēvs Ždanovs-vecākais. - Atzīmēsim tikšanos citā vietā.
Un it kā, atbildot uz viņa vārdiem, kilometra attālumā no cilvēkiem esošā Stumbra kolonna pārvērtās par dzelkšņainu uguns un dūmu sprādziena bumbu.
* * *
