Neviena no grupas dalībnieku mājas planētām negarantēja Romašina-Ždanova komandas drošību, kas nu bija pieaugusi, un tāpēc tika nolemts apstāties Jasenas, Ivora mātes un Ždanova vecākā sievas pasaulē uz Gezemas.
Stumbrs arī šeit bija uzspridzināts, tāpēc vairs nevajadzēja gaidīt, ka no tā drūmajām drupām iznāks kādi bīstami briesmoņi. Neskatoties uz to, komanda dzīvoja pēc kara laika likumiem, un nometni pēc kārtas apsargāja divi vīrieši un Tranga kopā ar Petruhu.
Pēc nometnes izveidošanas jaunieši sadalījās pa pāriem: Ruslans ar Nadeždu un Ivors ar Mirjamu - un ar komandas atļauju devās “izpētīt apkārtni”.
Mirjama vēlējās satikties ar meiteni Janaju, kura viņiem palīdzēja viņu pirmās izceļošanas laikā uz Gezemu, un Ivors neiebilda pret tikšanos ar vecvecākiem, mātes vecākiem. Ivors tagad brīvi orientējās jebkurā vietā, tāpēc viņam nebija grūti noteikt ciemata, kurā dzīvoja viņa radinieki, koordinātes. Un, lai gan viņš nekad dzīvē nebija tos redzējis, jauneklis bija pārliecināts, ka uzreiz pazīs savu vectēvu un vecomāti.
Tēvs negāja kopā ar viņiem, saprotot, ka jauniešiem gribas pabūt vieniem. Viņš tikai pateica, ka ciemu ar sievas radiniekiem apmeklēs vēlāk. Tādējādi Ivors un Mirjama tika atstāti vieni un aizsteidzās prom no nometnes, tiklīdz saņēma norādījumus no Romašina un Ždanova-divi.
Arī Ruslans un Nadežda vēlējās iepazīties ar pamatiedzīvotājiem, taču sākumā viņi vienkārši apbrīnoja planētas mežu plašumus no augšas, pēc tam nolaidās pie strauta, kura krasti bija apauguši ar pārsteidzoši maigi zīdainu zāli un ziediem, un nemanīja, kā nonāca viens otra apskāvienos. Bez vilcināšanās nometa "kokosus", iekrita zālē, un ilgstošā asā vēlme viņus apvienoja ar karstu savstarpējas kaisles vilni, kurā bez pēdām noslīka bailes no tā, ka viņus varētu novērot, kauns un šaubas. Viņi mīlēja viens otru līdz spēku izsīkumam, līdz bija piesātināti, bet arī tad ilgu laiku kaili gulēja zālē un vienkārši skatījās zilajās debesīs, klausījās vēja čukstus zālē un meža šalkoņā un ne par ko nedomāja. Ieskaitot to, kas viņus sagaida nākotnē.
Tad ar patiku izpeldējās strautā.
Ūdens tajā bija apbrīnojami dzidrs, vēss un garšīgs, to varēja dzert bezgalīgi, un viņi dzēra un dzēra, līdz iesāpējās zobi. Ruslans, izkāpis krastā, atkal pastiepa roku Nadjai, apskāva viņu un pēkšņi sajuta sev pievērstu kāda skatienu. Sastingstot, ieklausījās, dvēselē nolamājās, nolādēdams savu bezrūpību un metās pie zālē guļošajiem skafandriem.
Tomēr trauksme izrādījās veltīga. Radījumi, kuri ziņkārīgi vēroja viņus no meža biezokņa, bija lāči, saprātīgie lāči, par kuriem bija brīdinājuši Ivors un Mirjama. Divi milzīgi pinkaini dzīvnieki ar gudriem purniem, tērpušies spožos priekšautos un uzročos, iznāca no koku aizmugures, draudzīgi pavicināja ķepas zemiešiem un pazuda, strauta pretējā krastā atstājot lielu bērza mizas krūzi ar medu.
Ruslans viņiem pakaļ nokliedza paldies, pārbrida pāri strautam, paņēma krūzi, paostīja, iegremdēja pirkstu medū un nolaizīja.
- Lieliska lieta! Bet smarža!.. - Viņš atgriezās pie Nadjas. - Pamēģini, garšīgs.
Meitene piesardzīgi paostīja medu.
- Bet viņi mūs nenoindēs?
Ruslans iesmējās, paņēma lielu malku medus un pasniedza kausu Nadeždai.
- Dzer, nebaidies, medvjani nav mūsu ienaidnieki.
Viņi pēc kārtas iztukšoja pusi krūzes, uzdzēra ūdeni no strauta, nomazgājās un uzvilka "kokosus".
- Nu ko, tagad uz nometni?
Nadeždas sejā iekrita ēna, viņas acis kļuva skumjas.
- Man laikam nevajadzēja piekrist doties kopā ar jums. Es šeit esmu lieka ...
- Nebūt ne lieka, - viņš protestēja un atkal mēģināja apskaut Nadju.
Viņa atrāvās, pakratīja galvu.
- Nē, lieka ... Es neesmu karotāja kā Mirjama, es neko neprotu. Līdz šim mēs neesam saskārušies ar nopietniem šķēršļiem un pa īstam neesam karojuši, bet tiklīdz mēs stāsies pretī šī nolādētā Bendes armijai, es kļūšu par nastu. Komandai, tev ...
- Nekad!
- Neiebilsti, es redzu, kā tu uztraucies, ka neesi brīvs. Varbūt man labāk atgriezties? Ja tas, protams, ir iespējams.
Ruslans apskāva Nadju, ieskatījās viņas acīs.
- Es tevi nekad nepametīšu un nekur neatstāšu. Lai gan daudz kas ir atkarīgs no tevis pašas. Ja ļoti vēlies, es, protams, nosūtīšu tevi atpakaļ uz mūsu Zemi, bet tu taču viegli vari kļūt tāda pati kā Mirjama. Vai kā mana māte, kura kopā ar manu tēvu izgāja cauri visiem uguņiem un ūdeņiem. Tu taču esi gudra un stipra, tu tiksi galā.
- Tu tā domā? - Nadja vārgi pasmaidīja.
- Esmu pārliecināts!
- Es pamēģināšu…
- Nu tad viss kārtībā! Mirjama ar prieku paņems tevi savā paspārnē un apmācīs, es viņai palūgšu.
- Es pati palūgšu. Un es pacentīšos nečīkstēt. Bet medus ir patiešām garšīgs, tas liek reibt galvai ... Pārējo aiznesīsim uz nometni?
- Lidosim. Mēs esam bijuši prom vairāk nekā divas stundas.
Jaunieši pacēlās gaisā, ieklausījās inku ziņojumos par situāciju aparatūras jutīguma robežās un steidzās uz Stumbra drupām, divus kilometrus no kurām atradās "hronodesantnieku" nometne.
