- Lēmums ir pareizs, - piekrita Oļegs Borisovičs. - Un kur ir mūsu draugs Atanass? Un šis jūsu ... ekzomorfs?
- Zlatkovs kādu laiku paliks šeit. Arī Grehovs nevar iet mums līdzi tāpat arī Aristarhs. Viņu konfrontācija ar vietējo Bendes eksmisāru, kuru viņi sauc par FAGu - fundamentālo agresoru - ir sasniegusi kulmināciju. Savas problēmas būs jāatrisina mums pašiem.
- Varbūt mēs varam viņiem palīdzēt? - Belijs lika priekšā. - Bet pēc tam viņi palīdzēs mums.
- Paldies, draugi, - Železovskis nodārdināja, piespiedis milzīgo roku pie sirds. - Mēs tiksim galā. Diemžēl es nevaru iet kopā ar jums. Nepieminiet ar ļaunu.
- Paldies arī jums, patriarh. - Belijs paspieda roku. - Es varu pateikt tikai vienu: manās mājās jūs vienmēr būsiet gaidīts viesis.
Visi sapulcējās ap Železovski, pateicoties par palīdzību.
- Viens lūgums, - sacīja Garaņins, glāstot pliko galvvirsu. - Jebkurai militārajai vienībai jābūt komandierim, un tā kā mēs esam militāra vienība ...
- Es sapratu, - Romašins pamāja, slēpdams acīs smaidu. - Mēs komandēsim šo parādi pēc kārtas: es un Pāvels Ždanovs. Vai tādi komandieri jūs apmierina?
Oļegs Borisovičs svārstīdamies pavilka ausi un paskatījās uz Ruslanu. Tas iesmējās.
- Viss kārtībā, pulkvedi. Viņi labāk izprot stāvokli. Ja būs vajadzīgs, es palīdzēšu.
- Tad labi, - Garaņins atviegloti nopūtās, liekot visiem pasmieties.
Šī scēna nedaudz uzlaboja komandas noskaņojumu, tāpēc visi aizgāja bez drūmām priekšnojautām.
Transgressa režģa caurules parādīšanās jau tika uzskatīta par pašsaprotamu.
No kalna virsotnes pavērās lielisks skats uz sarkanu līdzenumu, kas bija pārklāts ar zvīņainiem zeltainiem krūmiem un bija iezīmēts ar gleznainu brūnu iežu kopām ar dzeltenām plankumiem. Šur tur virs līdzenuma lidoja dažāda diametra reāliem ziepju burbuļiem līdzīgi, sākot no viena metra līdz divdesmit, caurspīdīgi, atspulgojoši, ar mirdzošiem miglas mākoņiem iekšpusē. Dažreiz viņi nodrebēja, to kontūras saviļņojās, burbuļi pārvērtās par miglas strūklām un saspiedās ugunīgos sablīvējumos, kas pēc mirkļa pazuda.
Planētas debesis bija perlamutra dzeltenas un atgādināja smilšainu upes dibenu, kura smilšu graudi ik pa laikam uzplaiksnīja zeltu, pārvēršoties par zivju ikriem. Debesīs nebija gaismekļa, to nomainīja tievs kvēlojošs zaļgani dzeltens pavediens, kas šķērsoja debesis, bet līdzenumā bija diezgan gaišs.
Vēl kāda neparasta detaļa papildināja citas pasaules ainavu: tieva sārta kolonna tālumā virs horizonta. Tās virsotne kvēloja kā karsta oglīte un izgaisa debesīs kā dūmu straumīte.
Svešās planētas ainava šķita mierīga, snaudoša, mierīmīlīga un rāma. Bet uzmanīgajai acij atklājās plaisas, kas šķērsoja līdzenumu no viena gala līdz otram, dziļas bedres, spraugas, pārrāvumi un spīdīgas substances, kā dzīvsudraba vai izkausētas alvas, baseini. Un tad kļuva skaidrs, ka šī pasaule ir nolemta.
- Skumjas… - Garaņins bija pirmais, kurš pārtrauca klusumu, apbrīnojot šo citas planētas ainavu. - Es negribētu šeit dzīvot. Vai esat pārliecināts, ka mēs nonācām tur, kur mums vajag?
Oļegs Borisovičs paskatījās uz Ivoru.
"Hronodesantnieki", ģērbušies spīdīgos skafandros ar konusveida ķiverēm izskatījušies kā kuproti metāla varāni, ne ar ko neatšķīrās viens no otra, taču pseidocilvēks Trangha vienmēr turējās blakus Ivoram, un visi varēja viegli noteikt, kurš no viņiem ir operators.
- Mēs iznācām pareizi, - Ivors sacīja, slēpjot saviļņojumu. - Es jūtu, ka mans tēvs ... ka viņš ir šeit.
- Kāpēc tad viņš neatbild uz izsaukumiem?
- Nezinu ... ēteris vispār tukšs ... varbūt Zara telpa ir izmainījusies, elektromagnētiskie viļņi vairs nepārraidās...
- Izauc viņu mentālajā diapazonā.
- Es cenšos ... - Ivora balss izmainījās, viņš apklusa un pēc dažām minūtēm nočukstēja: - Viņš ... atbildēja!
- Kur viņi ir? - ātri vaicāja Pāvels Ždanovs.
- Tūlīt ... viņi mūs dzirdēja ... slikti ... bet neatbildēja, jo baidījās no provokācijas ... Klausieties, viņi ieslēdz sakarus!
- Kas runā? - Rācijas austiņās atskanēja kāda prasīga balss. - Vai tas tiešām ir mans dēls?
- Liela daļa mātes ir manī
Tēta - apslēpta.
Esmu no akmens laikmeta,
No paleolīta ... - deklamēja jauneklis.
- Velns parāvis, tiešām Ivors!
- Negaidījāt?
- Ja godīgi, es paļāvos tieši uz tevi. Pēc tam pastāstīsi, kā tu mūs atradi. Kas tie ir ar tevi?
- Vai patiešām nepzīsti, brāl? - ar pārmetumu sacīja Ždanovs-otrais.
- Paša?! Kvanks!?
- Nu, paldies Dievam, pazini!
- Velns! Jūs esat tieši laikā! Atanass apliecina, ka līdz Zara galīgajam kolapsam ir atlikušas burtiski stundas, ja ne minūtes.
- Nomierinies, izlauzīsimies. Kur jūs slēpjaties? Mēs nākam pie jums.
- Redzat Stumbru? Mēs esam kilometra attālumā. Enerģijas palicis pavisam maz, tāpēc mēs taupām uz visu. Atradīsiet?
- Dodamies pret jums.
- Pagaidiet! - pēkšņi satraukti nokliedzās Ivors. - Es jūtu briesmas! Kaut kas notiek Stumbra zonā ...
Gaisā iestājās baigs klusums.
