Patiešām, pie horizonta, pretējā pusē zemajai, blāvajai saulei, atradās gaišāku ēku virsotnes, virs kurām karājās mirgojošu punktu mākonis. Šis mākonis, iespējams, pārstāvēja pilsētas gaisa transportu.
Ivors ieslēdza antigravu un pacēlās gaisā puskilometru augstāk. Mirjama ar novēlošanos pievienojās viņam. Tagad viņi varēja pārredzēt visu neparasto "kalna-pilsētas" ainavu un novērtēt vietējo saprātīgo būtņu pilsētas būvniecības mērogu.
Mirusī pilsēta stiepās joslā līdz apvārsnim, pamazām pazeminoties drupu un sabrukušo ēku dēļ. Tās otrais gals atdūrās pret dzīvās pilsētas nomali, it kā pamazām atdzimstot, tuvojoties apdzīvojamiem kvartāliem. Radās iespaids, ka pilsēta pārvietojas pa planētu kā dzīvs organisms, veidojot savu ķermeni no “pieres” un “astē” palaižot vaļā ēkas, kas pamazām noveco un sāk sabrukt.
Ivors uzlidoja vēl augstāk, zem ceriņzilgano mākoņu straumēm, un pārliecinājās, ka viņa minējums ir pareizs. Pilsēta patiešām šķērsoja paugurainu līdzenumu, kas dažās vietās pārvērtās stepēs un tuksnešos, garā joslā, kas bija divdesmit kilometrus plata un faktiski atgādināja dzīvo čūsku ar atmirstošu asti.
- Šeit dzīvo interesanti cilvēki, - sacīja Mirjama, uzlidojot augšup pie Ždanova. - Pa visu planētu tikai viena pilsēta! Ne pilsēta - brīvdabas arhitektūras muzejs. Šeit varētu atrast ēkas, kas būvētas, iespējams, pirms tūkstošiem gadu.
- Šādu pilsētu var būt vairāk nekā viena, taču ideja virzīties uz progresu ir interesanta. Kāpēc veidot izgāztuves, atkritumu pārstrādes rūpnīcas, ja visus atkritumus var vienkārši izmest bijušajos dzīvojamajos rajonos. No otras puses, šī ideja atspoguļo civilizācijas degradāciju. Tā viņi ilgi neizturēs. Vai nu visa planēta pārvērtīsies par izgāztuvi, vai arī iedzīvotāju skaits tiks samazināts līdz demogrāfiskajai robežai. Starp citu, spriežot pēc dzīvojamās pilsētas daļas, vai redzi, cik tā ir maza? - šeit notiek otrais - deģenerācija.
- Mēs jau arī lūdzām Stasu mūs izsēdināt "izžūstošā" Zarā. Ko mēs tagad darīsim? Iepazīsim aborigēnus? Vai arī sāksim meklēt tavu tēvu?
- Ne vienam, ne otram nav jēgas. Tēva šeit nav.
- Kā tu zini? - Mirjama pārsteigti paskatījās uz pavadoni.
- Jūtu, - Ždanovs skumji pasmaidīja.
- "Smarža"? - Mirjama uzminēja. - tu nejūti sava tēva psi "smaržu"? Un, ja nu viņš slēpjas kaut kur pazemē?
- Nav nozīmes. Es būtu dzirdējis viņa mentālo balsi, pat tad, ja mans tēvs atrastos uz citas planētas šajā sistēmā, vai pat Zarā. Bet viņa šeit nav.
- Tad mums šeit nav ko darīt. Izsauksim transgressu, vai iesim pie Stumbra un parunāsim ar Stasa kvanku.
Ivors neatbildēja, skatoties uz lidaparātu pūli virs pilsētas "dzīvās galvas". Viens no mirgojošajiem punktiem atdalījās no gaisa transporta mākoņa un lidoja zem mākoņiem uzkārušos zemiešu virzienā.
- Mūs pamanīja! - Mirjama bija noraizējusies. - Ka tik nesāktos sadursme. Varbūt negaidīsim nepatikšanas, atkāpsimies uz Stumbru?
- Es nejūtu agresiju, - sacīja Ivors. - Varbūt kāds vienkārši par mums sāka interesēties un nolēma labāk iepazīt. Aiziet mēs vienmēr paspēsim.
- Vienalga labāk sagatavoties visādiem pārsteigumiem.
Punkts, metāliski mirdzot tuvojās, pārvērtās par mašīnu, kas sastāvēja no trim kupriem, atbalsta spārna un izvirzīta purna ar caurumu. Virs purna bija pirmais kupris ar caurspīdīgu laternu, zem kura bija saskatāmas divas cilvēku figūras baltos kombinezonos. Arī viņu sejas bija pilnīgi cilvēcīgas, lai gan kailos galvaskausus diez vai varēja nosaukt par skaistiem.
Ierīce uzkārās zemiešu priekšā. Tā vadītāji klusēdami noraudzījās jauniešos, nemēģinot viņus pasaukt vai pat izteikt kaut kādas jūtas.
- Cik ilgi viņi te lūrēs uz mums? - Mirjama pusbalsī pajautāja.
It kā dzirdējuši viņas piezīmi, lidaparāta piloti paskatījās viens uz otru, mašīna pašāvās pa kreisi un metās atpakaļ uz pilsētu, pazūdot no redzesloka.
- Dīvaina reakcija, - meitene pasmaidīja. - Ne jautājumu, ne sveiki , ne uz redzēšanos. Bet pēc izskata cilvēki. Vai šāda uzvedība būtu kā sekas Zara "izžūšanai"?
- Pilnīgi iespējams, - Ivors nomurmināja, ieklausoties intuīcijas balsī. - Deģenerējošajās pasaulēs vispirms izmainās fizika, pēc tam Zaru apdzīvojošo būtņu psihe. Bet es kļūdījos: visticamāk, tā bija patruļa, kas vēroja Stumbra apkārtni. Viņu uzdevums ir ieraudzīt viesus un paziņot tur, kur vajag. Pēc tam arī sekos reakcija.
- Ko tad mēs te gaidām? - Mirjama dusmīgi sacīja. - Izsauc transgressu, un bēgsim no šejienes.
- Par vēlu ...
Kaut kas pazibēja gaisā, kilometru no zemes iedzīvotājiem kā sudraba diegs, un no debesīm vienu no vecajām pilsētas ēkām caurdūra ažūrā transgressa caurule.
- Pareizi! - meitene bija sajūsmā. - Lai gan būtu varējis viņu saukt tuvāk.
- Es to neizsaucu.
- Tu nē? Kā ne tu? Bet kas tad?! - Mirjama mirkli apklusa.
