- Tad sēdēsim tajā un gaidīsim sienas iegruvumu. Vieta izvēlēta tā, lai, pie iegruvuma mūs iesūktu iekšā.
- Pieņemts, - teica Odintsovs.
Ivašura satikās ar viņa skatienu un bija pārsteigts par izmaiņām: pulkveža acu dziļumos bija nsaskatāmi tumši draudi.
- Palīdzība vajadzīga? - rācijā bija dzirdama dežuranta balss.
- Nē, - attapās ekspedīcijas vadītājs, pavadot ar skatienu aizejoso Odincovu.
Piecpadsmit minūšu laikā sešatā pievilka furgonu tuvāk Tornim, atstāja to uz gludas paugura, pretī skaidri redzamajām zvaigznes formas plaisām ar vecu melnu izvirdumu plankumiem, sasēdās iekšā, un t]sajā brīdī viens no Odincova miesassargiem nolaida kārtu no AKM.
Ivašura izleca no furgona, noņemot automātu no drošinātāja, saprotot, ka neviens velti neatklās uguni. Viņš ieraudzīja murgainu figūru, kas izrāpjas pa kreisi no aiz akmeņu un zemes kaudzes: divas kājas, četras rokas, kobras galva, uz rumpja plāksnīšu bruņas. Briesmonis izdarīja vienu ķetnas kustību, metot kaut ko līdzīgu stikla bumbai pret Odincova miesassargu, taču tas šo bumbu sašāva gaisā ar īsu četru patronu kārtu, ar ne mazāku ātrumu un veiklību. Bumba pārvērtās par dūmu mākoni, pieskārās zemei un izveidoja tajā metru dziļu pamatīgu caurumu.
Pērtiķu čūska uzkāpa uz vaļņa - divstāvu kotedžas augstuma, un aiz viņa parādījās trīs figūras dīvainos dūmkrāsas tērpos, padarot tās vai nu pilnīgi neredzamas, vai spīdīgas kā metāla gabali. Iwašura saprata, ka "desantnieki" tos speciāli gaidījuši, zinot, ka uz Torņa iekšieni tiek gatavota ekspedīcija. Bet nebija laika uzzināt, kā viņi uzminējuši par gaidāmo kampaņu.
- Šaujiet atbilstoši situācijai, - Odincovs ātri teica. - Es izsaukšu papildspēkus. Vai arī atkāpsimies?
- Nepaspēsim, - Ivašura atbildēja tikpat ātri. - Un viņiem ir neparasti ieroči, no tiem nevar aizbēgt vai izvairīties. Viņš izvilka savu blasteru un izšāva vienu šāvienu pa viņiem klāt nākošā briesmoņa kājām. Iesaucās: - Palieciet, kur atrodaties! Pretējā gadījumā mēs atklāsim uguni, lai nogalinātu! Ko jums vajag?
- Neko, - viens no "desantniekiem" atbildēja rīkles balsī, iznīcinot furgonu, no kura Gasparjans tik tikko paspēja izlēkt, ar atbildes šāvienu. Otrais šāviens tika tēmēts uz Odincovu, taču pulkvedis prata ne tikai dot rīkojumus, un mirkli pirms uzliesmojuma nokrita aiz akmens šķembas.
Likās, ka tūlīt sāksies kauja, ar savstarpēju iznīcināšanu, taču šajā brīdī pēkšņi parādījās vēl citas personas. Ar dārdoņu un grāvieniem uz vaļņa pie Torņa sienas parādījās trīs melni jātnieki uz milzīgiem kentauriem. Zaļi zibeņu kinžali nosvilpa, aizmetot "desantniekus" no redzesloka un liekot čūskas galvas briesmonim atkāpties. Atkal uzplaiksnīja zibeņi, kas iegriezās seškājainā milža ķermenī, un viņš pazuda, aizbēga, sekojot saviem pavadoņiem.
Viens no jātniekiem atskatījās, nozibināja vienīgo rubīnā mirdzošo aci, un tajā pašā brīdī kentauru ķēde smagā riksī metās pa vaļņa nogāzi, nojāja sniegotajā līdzenumā, ar nagiem samīdot krūmus un zemākos kokus, atstājot sniegā milzīgas apaļas, melnas pēdas. Uzvirpuļojušie sniega putekļi viņus paslēpa, dunošie rikši noklusa, iestājās klusums...
Cilvēki klusējot pavadīja viņus skatieniem, paskatījās viens uz otru.
- Kas tie par vel... - iesāka Odincovs, bet Ivašura viņu pārtrauca:
- Visi šurp! Nav īstais brīdis uzdot jautājumus. Turēsimies cieši kopā, tagad sāksies... - Viņš nepabeidza.
Ar šņukstu daļa Torņa sienas nokrita uz iekšu, un briesmīgais negatīvā trieciena viļņa spēks ievilka visu grupu radītajā spraugā, iesūcot visus, izņemot vienu no Odincova miesassargiem, tāpat kā putekļsūcēja šļūtene iesūc smalkus smilšu graudus...
.
Pāvels pirmo reizi mūžā pārkāpa Romašina biroja slieksni. Eirāzijas kontinenta drošības komisārs saprata viņa stāvokli, taču palika atturīgi oficiāls. Viņš piegāja pie sava galda ar melnu matētu virsmu, taču nesēdās un neaicināja viesi apsēsties. Paskatījās uz inspektoru.
Ždanovs stāvēja pilnīgi nekustīgs un ar dzeltenām acīm uzlūkoja komisāru-divi, kurās varēja lasīt tikai nesalaužamu mieru un dažreiz ironiju - ja sarunas nianses abiem kļuva saprotamas pirms mutiska skaidrojuma.
Viņš bija garš, bet attīstīto muskuļu dēļ šķita masīvs, un ar uzsvērtu šiku valkāja inspektora formas tērpu, kas runāja par nosvērtību, precizitāti un pašcieņu. Inspektora seja bija nedaudz noslēgta, bez mīmikas - ilga darba zīmogs kosmosā, kur nebija lielu cilvēku grupu, bet inteliģentais, vērīgais skatiens nodeva viņa izcilo raksturu.
- Atvainojiet, - Pāvels beidzot sacīja, izturēdams komisāra vērtējošo skatienu. - Man ne visai skaidrs, kāpēc mani uzaicināja uz Zemes sektoru.
Pāvels ne velti bija pārsteigts. Viņš bija drošības inspektors tālām kosmosa ekspedīcijām, bet Ignats Romašins vadīja Zemes UASS zinātnisko pētījumu drošības nodaļu. Dienests viens, bet dažādi virzieni, objekti, uzdevumi. Un pēkšņi viņš tiek izsaukts uz centru, atcelts no iepriekšējā darba un uzaicināts uz Zemi...
- Paskaidrošu. - Romašins pamainīja stāju, padomāja, nenovērsdams skatienu.
