Ruzajevs strādāja ar helikoptera borta kamerām, ātri atrodot kopīgu valodu ar novērotājiem - kādas no militāro vienību nerunīgajiem oficieriem. Turklāt viņam bija sagatavota arī sava kinokamera, no kuras viņš nekad nešķīrās. Divreiz nofilmējis Torni un virs meža peldošos spokus, Mihails pēkšņi pavilka Ivašuru aiz piedurknes.
- Paskaties, zirnekļi? Pa kreisi pa kursu, blakus uzbērumam pie sienas ...
Ivašura pacēla binokli.
Uzstumtās zemes valnis netālu no Torņa sienas, melns spokainajā gaismā, pēkšņi sakustējās, sāka izplesties! Caur binokli bija redzams, ka tā bija zirnekļu lavīna, kas skrien prom no sienas un bēg no nezināmām briesmām. Pat caur motora rūkoņu atskanēja ilgs sērīgs kliedziens, kas lika sirdij satraukti sažņaugties.
- Nolādēts! - nobālot, caur sakostiem zobiem sacīja Ivašura. - Ja jau zirnekļi bēg! ..
Tornis pēkšņi uzmirdzēja no augšas līdz lejai ar spilgti dzeltenu gaismu, uz mirkli pārvērtās par izplūdušu neskaidru siluetu un uzreiz atkal ieguva blīvu un cieta izskata kolonnu, kas bija nedaudz biezāka nekā iepriekšējā. Blīvs trieciens, it kā no virsskaņas lidmašīnas, aizlidoja pa gaisu, helikopters paklupa, tā ka visi tika piespiesti pret kabīnes logiem, taču Ivašuram izdevās pamanīt, kā zemes valnis pie torņa izliektās sienas uzlidoja gaisā, noplēšot augsni ar meža suku un ietriecās mežā izveidot jaunu valni...
- Šausmas! - Veronika čukstoši teica, ar abu roku pirkstiem saspiedusi zodu.
Pēc trieciena sekoja grandoša un baismīga vibrējoša dārdoņa, no kuras notrīcēja helikoptera kabīnes sienas. Mašīna nočīkstēja, sašūpojās no vienas puses uz otru. Piloti neizpratnē noliecās virs vadības paneļa.
Helikopters turpināja kratīties un šūpoties.
- Kas noticis? - iekliedzās Ivašura.
- Baidos, ka propelleriem beigsies sinhronitāte, - atbildēja vecākais pilots. - Lidojam uz bāzi.
Un helikopters, nodrebēdams pie katra dzenskrūves pagrieziena, it kā klibodams, aizlidoja malā, atstājot aiz sevis aptumsušo Torņa kolonnu, dūmu plīvuru ap to un pārstājušo mirdzēt mākoņu virpuli.
***
Ivašura piecēlās vēlu, pulksten vienpadsmitos. Neticīgi pagrozījis pulksteni acu priekšā, viņš atmeta guļammaisa segu un apsēdās uz gultas. Piekabē neviena nebija, drūmas ziemas dienas gaisma iesūcās pa logiem. Uz galda bija bundža ar sautētu gaļu, maize, siers un sviesta iepakojums, blakus tam bija tējkanna, kas pārklāta ar dvieli.
"Gasparjans," uzplaiksnīja doma, "akurātists... Dīvaini, ka viņi mani nepamodināja. Un es arī labais, apgūlies kā kungs! It kā atvaļinājumā. Noguri priekšniek? Vai slodze nav pārāk liela? "
Viņš apsūdzoši paskatījās uz savu atspulgu sienas spogulī, pieskārās rugājiem uz vaigiem.
“Labais! Veronika tevi nekad tādu nav redzējusi, un labi, ka neredzēja. Surens gan visu laiku uztur sevi formā, prieks redzēt! Kad viņš skujas? Šķiet, ka viņu neviens nav neredzējis ar skuvekli rokās ... "
Ivašura pavingroja, nomazgājās, paēda, turpinot būt neizpratnē par savu vēlo atmodu un metās uz štābu. Tur kļuva zināms, ka Odincovs ir aizliedzis viņu modināt.
Štābā, kā vienmēr, bija trokšņaini: pētnieki turpināja darbu, runājot savā starpā, cilvēki stāvēja un sēdēja pie diviem galdiem, kāds ienāca un iznāca, durvis klaudzēja, zvanījās telefoni.
Dežurēja Bogajevs. Viņš sasveicinājās ar Ivašuru un atkal pacēla pie lūpām mikrofonu, izsaucot kat kādu “Divpadsmito”. Turpat blakus sarunājās Starostins un Odincovs, atlocījuši uz galda apkārtnes karti.
- Aizgulējos, - atvainojoties sacīja Ivašura. - Man iepriekš tā nav gadījies.
- Es pavēlēju, jūs nemodināt, - sacīja Odincovs. - Pēc manas informācijas, jūs jau trešo mēnesi esat miega badā.
- Nesūdzos, - Ivašura atmeta ar roku. - Bet, acīmredzot, jums ir taisnība, atpūta ir nepieciešama.
- Es dzirdēju, ka jums izdevās kontakts ar zirnekļiem, - sacīja Starostins. - Vai ir rezultāti?
Ivašura ar acīm meklēja Gasparjanu un Ruzajevu, taču viņu nebija štābā.
- Es atdevu magnetofona kaseti uz laboratoriju, analīzei, taču atbildes vēl nav. Bet, pat ja lente ir tukša, es uzskatu, ka eksperiments nebija veltīgs: zirneklis uzklausīja mani. Un man radās iespaids, ka viņš neapstājās nejauši, pārgriezis tīklu, viņš mani gaidīja. Kad es piegāju, tīkls bija pārgriezts divās daļās, un viņš varēja aizbēgt jebkurā sekundē.
- Es neatbalstu šo kontaktu. - Starostins uzmeta ātru skatienu Ivašuram. - Tāpat kā Vladlens Denisovičs Bogaevs. Galvenokārt riska dēļ. Tikai pirms diennakts pie Torņa nomira cilvēks, un jūs atkal dodaties uz turieni, bez cerības uz veiksmi, bez pienācīgas aizsardzības.
- Mēs jau runājām ar Igoru Vasiļjeviču par šo tēmu, - Odincovs iejaucās. - Vienkārši šādi eksperimenti ir jāsagatavo rūpīgāk.
- Diemžēl mums trūkst laika, tai skaitā arī "kontaktpersonu" ekspedīcijām. Tornis sāk reāli apdraudēt pilsētu, pēdējā pulsācija tā biezumam pievienoja gandrīz divus kilometrus. Līdz Žukovkai atlika tikai septiņi, divi līdz tuvākajam ciematam un astoņi kilometri līdz dzelzceļam. Līdz gāzes vadam - pieci. Vai saprotat?
- Saprotu, - Ivašura klusi atbildēja. - Ko jūs iesakāt?
