- Gaidiet.
Pēc pusstundas viņš Polujanova laboratorijas dzīlēs atrada Mariču, tērptu parastā plēves skafandrā, bet ar kaut kādu ažūru antenu, kas apkļāva ķiveri. Hronomehānikas inženieris pasniedza visai smagu otrā skafandra iepakojumu.
- Uzvelciet to katram gadījumam, tas labi aizsargā no Stumbra aizsardzības līnijas, it īpaši, ja jūs uzliekat šo lietu. Maričs pieskārās antenai virs galvas.
Divpadsmitajā nakts stundā izlīda no pazemes uz pakalna nogāzes. Stumbrs no visām pusēm tika apgaismots ar prožektoriem un spīdēja tā, ka ilgi nebija iespējams uz to skatīties.
Nokāpuši zemienē ar strautiņu, to pārbrida un puskilometru gāja pa līdzenu lauku. Pāvels paskatījās uz klusējot soļojošo inženieri, bet neuzdeva jautājumus. Galvā iezagās dažādas absurdas aizdomas, smadzenes tām slinki pretojās, līdz Pāvels beidzot piespieda sevi pievērsties nakts pastaigas mērķim.
Dežurējošie novērotāji viņus trīs reizes izsauca pa rāciju, līdz iejaucās pats Pāvels. Tad viņus lika mierā.
Līdz laboratorijas kubam palika aptuveni puskilometrs, kad viņi piegāja pie bedres ar dzilumā noejošiem pakāpieniem.
- Šeit es izgāju ... kad pamodos pēc… notikušā. - Maričs runāja neskaidri, caur sakostiem zobiem. Viņa balsī skaidri skanēja rūgtums un naids.
- Tā ir ieeja ... - Pāvels piesardzīgi iesāka.
- Neatkarīgo iekārtu bunkurā. Un nevis ieeja, bet avārijas izeja. Es jau mēģināju tur iekļūt ar konkistadoru, un ne tikai es, bet mēs kaut ko neņēmām vērā. Mēģināsim vēlreiz kopā?
Pāvels īslaicīgi apjuka, viņš nebija gatavs nesankcionētai laboratorijas šturmēšanai, taču neilgi vilcinājās, asi izjūtot partnera spriedzi.
- Aiziet. Kas jums ir bez laternas?
- "Universāls" un speciāla aprīkojuma akumulators, kā jau izlūkam pienākas. Tas pats ir pie jūsu jostas. Es iešu pirmais, piesedziet aizmuguri un vērojiet katru manu žestu. Iespējams, ka nāksies bēgt, neatskatoties. Hronoputas ir ļoti nejauka lieta, un, ja tā izlauzīsies tunelī ...
Maričs, nepievēršot uzmanību gaisā mirgojošajām sarkano burtu rindām: “Nav ieejas! Bīstami dzīvībai! ”, Ieslēdza lukturīti un devās lejā.
Pāvels uzmeta skatienu spožajam Stumbra kalnam, negribīgi uzkāpa uz melnā bazilīta pakāpiena un izdzirdēja, kā kāds čukst:
- Jums kas - dzīvot apnicis?
- Kas to teica? - Pāvels klusi, bet asi jautāja. - Kas tie par jokiem?
Ēteris apklusa, tad no šalkojošā fona atskanēja zonas dežuranta balss:
- Ko jūs ar to domājat, inspektor?
Pāvels pasmīkņāja, iedomādamies, kā nezināmais jokdaris tagad smejas.
- Viss kārtībā, sakaru pārbaude.
Čuksti vairs neatjaunojās.
Viņi bez grūtībām pārvarēja četrdesmit metrus: šeit jau bija strādājuši roboti, notīrījuši drupas un izlīdzinājuši grīdu, bet tad trase sašaurinājās izspiedušo sienu dēļ, griesti ieliecās tā, ka dažviet vajadzēja līst gandrīz četrrāpus. Un visbeidzot ceļu nobloķēja metāliska izskata siena ar parasta plastmas-papīra lapu: “Priekšā ir bīstama zona! Kurš ies tālāk - tas ir kretīns!"
Maričs iesmējās, norāva lapiņu, saburzīja to un izmeta. Paskatījās apkārt. Viņa seja bija kaut kāda saasināta, dzīvespriecīga un vienlaikus nikna.
- Tālāk patiešām ir bīstama zona, vispirms bīstama ar nezināmiem hronoefektiem. Es joprojām brīnos, kā es to pārvarēju, izkāpjot no bunkura. Starp citu, tas atrodas tikai trīs simtu metru attālumā. Bet ne velti es paņēmu "universālu". - Maričs noņēma no jostas pistoli. - No draugiem fiziķiem uzzināju, ka hronoputas baidās no enerģijas izlādes. Tagad pārbaudīsim viņu hipotēzes praksē.
Pāvels klusēja. Viņš nebija gļēvulis, taču viņam patika riskēt ar atvērtām acīm, aprēķinot riskantā soļa sekas un savācot maksimālu informāciju par šķērsli. Šajā gadījumā viņš nonāca stulbā stāvoklī, no paša sākuma padevies inženiera enerģiskajai pārliecībai par savas darbības pareizību.
Maričs saprata līdzdalībnieka klusēšanu kā piekrišanu un atbloķēja durvis. Šķietamā metāla starpsiena pazuda, savā vietā atstājot kvēlojošu sarkanu uzrakstu: “Stop! Dzīvībai bīstami! Ienākt aizliegts!" Aiz starpsienas atradās šaurs tunelis, tērpts bruņu karkasā, viss nopīts ar zirnekļu tīkliem, tā ka jau desmit metru attālumā viss pazuda bālganā miglainā mirdzumā.
Inženieris pacēla pistoli, sacīja: "Sapinuši te visu, maitas, nav iespējams tikt cauri!" - un izšāva. Izlādes violeti zilā liesma uzplaiksnīja, un tajā pašā mirklī tunelis izliecās it kā dzīvs, krūtīs ieplūda karsts vējš. Nezināms spēks paķēra Pāvelu un ar sparu belza pret kaut ko elastīgi izturīgu...
Kad attapās, viņš ieraudzīja, ka sēž pakalna virsotnē, atspiedies pret granīta bloku, un blakus viņam ir Maričs ar izķēmotu seju. Inženieris pamanīja inspektora kustību un greizi uzmaidīja, it kā atvainodamies.
- Kas notika? - Pāvels jautāja, norijot rūgtas siekalas. - Kā es šeit nokļuvu?
- Pats izgāji ārā. Vai tad neatceries?
- Pilnīgi neko!
Pāvels ar nelielām grūtībām piecēlās, sagaidot sāpīgas sajūtas, taču to nebija, tikai šķita, ka viņa kājas ir no vates. Aiz akmens bluķa zemē bija melna bedre... nē, ne bedre - matēts melns disks ar pilnīgi līdzenu virsmu.
- Kas tas tāds?
