- Tas? - Maričs pasmīnēja. - Rīt pajautā Zlatkovam. Kad mēs no turienes vēžveidīgi izrāpāmies, šī melnā lieta kā no ūdens pacēlās no durvīm. Manuprāt, mēs vairs nevarēsim iekļūt bunkurā.
- Kas tur runā par bunkuru? - austiņās atskanēja nakts maiņas dežūrējošā dispečera balss. - Jūs abi pie laboratorijas, vai drīz pārtrauksit kaitināt glābējus? Kas tur pie jums notika? Jūsu apkārtnē ir palielinājies radiācijas fons.
- Mēs atgriežamies, - Maričs nomurmināja un piecēlās. - Nāc, inspektor, citādi šitie steiguļi steigsies mūs glābt. Šodien nepaveicās - rīt paveiksies. Bet tu esi puisis tā nekas, izturēts. Es redzēju, ka tu gribēji mani apturēt, bet neapturēji. Zini, kad es izšāvu, kāds man skaidri un skaļi pateica: "Muļķis!" Vai ne tu, nejauši?
Pāvels apslāpēja smaidu, noliedzoši pakratīja galvu.
- Es uzreiz izslēdzos, pilnīgi.
- Skaidrs. Un arī balss, šķiet, nebija tava... Nez kāpēc man tika mazāk, kaut arī stāvēju priekšā, atskatos - tu šūpojies, grasies krist. Es grūžu tevi uz izeju, saucu, bet tu klusē, tikai kājas kustini kā somnambulists. Un - neticēsi - ap tevi spīd oreols. Iznācām - tas pazuda.
- Neko neatceros.
- Nu, Igor, jūs aizspēlēsieties! - dispečers neizturēja. - Es ziņošu priekšniekam par jūsu...
- Nebiedē tu mani, - Maričs pārtrauca. - Viss ir kārtībā. Parunāsim rīt.
Viņi vairs nesarunājās. Tikai atvadoties no Pāvela, inženieris paturēja tā roku savējā, bet neko tā arī nepateica. Ja Pāvels būtu iedomājies viņam pajautāt, turpmākie notikumi būtu pagriezušies citādi...
Savā kabinetā viņš neuzturējās ilgi. Inks pēkšņi uzsvieda oranžu izsaukuma zīmi virs galda, kas nozīmēja kaut ko līdzīgu cilvēka žestam: uzmanību! Pāvels apstājās kabineta vidū, turpinot pārģērbties, pusbalsī sacīja:
- Ko tu gribi?
- Jums tikko piezvanīja.
- Kas?
- Abonents netika identificēts, sakaru kanālu neizdevās uztaustīt, tika veikti īpaši pasākumi pret pelengu.
Pāvels uzreiz kļuva modrs, sajutis lipīgu, draudošu skatienu ar visu muguras ādu. Strauji pagriezās - neviena.
- Palaid ierakstu.
Inks ieslēdza noklausīšanos, un telpā atskanēja dīvaina, nedaudz rīkles balss.
- Inspektor, mēs vēlreiz brīdinām: nebāz degunu tur, kur nevajadzētu. Izmeklē incidentu klusi, lēnām, bez degsmes - un dzīvosi ilgi. Trešā brīdinājuma nebūs.
Ieraksts beidzās.
Pāvels pasēdēja pie galda un pārdomājot, vai informēt komisāru par saviem kontaktiem ar "sanitāriem" uzreiz vai nedaudz pagaidīt, un nolēma nesteigties. Katastrofas cēloņu ikdienas izmeklēšana nepārprotami pārvērtās par aktīvas pretestības fāzi izmeklēšanai, kaut arī zemā līmenī. Bija jāgaida "sanitāru" "briesmīgākie" soļi, lai saprastu, kas viņiem galu galā vajadzīgs.
Mājās Pāvels ierakstīja savas domas sistēmā, padzēra tēju ar avenēm un devās gulēt, pamatoti uzskatot, ka tūlīt pēc brīdinājuma viņu nepiebeigs.
Nākamajā rītā viņš atkal aizlidoja uz Aizsardzības centru un vairs neatpazina teritoriju ap Stumbru: drūmais melnums un sarūsējušās svītras pazuda, pauguri, līdzenums, upes terases bija apaugušas ar sulīgu smaragdzaļu zāli, kas ainavu pārveidoja par pārsteidzoši glītu, tīru un dzīvespriecīgu dabas stūrīti. Stumbrs uz šī zaļā fona izskatījās dabiski un pat svinīgi, neizraisot ierasto trauksmi - nepretencioza balta kolonna, kuras diametrs bija kilometrs un augstums - divi. Uz Zemes bija daudz struktūru, kas lielākas pēc mēroga un sarežģītības.
Vadības telpā inspektors satika Zlatkovu.
Centra vadītājs, šķiet, bija iegrimis sevī. Uz inspektora sveicienu viņš tikai pamāja ar galvu, turpinot blenzt uz vides vadības paneli.
- Runā, ka jūs naktī nokāpāt ellē. Tā ir taisnība?
- Tiesa, - Pāvels apmulsis atzina. - Tas, protams, ir stulbi un nenopietni, bet tā nu iznāca.
- Maričs zina, kā ar savu enerģiju aizraut citus.
Pāvels neatbildēja, domādams, ka inženieris nav vairāk vainīgs kā viņš pats.
- Diemžēl nebūs iespējams iekļūt neatkarīgo iekārtu bunkurā. Arī tur noplūda hronoputas. Un tagad, pēc jūsu ceļojuma, arī viss tunelis ir piepildīts ar amorfo laiku, substanci kam piemīt visaugstākā iespējamā entropija... Vai jūs atnācāt pie manis?
- Piedodiet, ja novēršu uzmanību, - Pāvels sarāvās, jūtoties kā zēns, kuru paraustījuši aiz auss. - Man ir tikai divi jautājumi.
- Uz priekšu, - Zlatkovs teica bez izteiksmes.
- Vai jūs varat nezinātājam izskaidrot, kāpēc hronopaātrinātājs dažu startu laikā strauji palielināja enerģijas patēriņu un nekavējoties samazināja to līdz nullei?
Zlatkovs pārtrauca skatīties uz pulti, bet viņa acis joprojām palika vienaldzīgas.
- Mums tas pagaidām ir noslēpums. Teorētiķi ir izstrādājuši interesantu teoriju, taču to pārbaudīt nespēja.
- Vai varat vismaz īsi padalīties ar šo ideju?
