- Paradokss patiešām pastāv, bet fiziķi to izskaidro dažādi. Daļa ar to, ka stājās spēkā seku slāpēšanas likums, kura īpaša izpausme ir tāda, ka nav minēts jebkāds Stumbra izskats dažādos vēsturiskos laikmetos. Otrais skaidrojums ir diezgan oriģināls: eksperiments beidzās jau tā sākumā. Tas ir, viss, ko mēs šobrīd piedzīvojam, ir viens no iespējamiem eksperimenta gaitas veidiem, gluži kā Visuma sapnis. Pazudīs hronogrāfiskās nobīdes cēlonis - pazudīs, kā nekad nenotikuši, notikumi, kas sākās pēc hrono akas sabrukšanas. Bet ir vēl eksotiskākas hipotēzes, piemēram, ka Stumbrs pagātnē iziet blakus esošajos laika leņķos. Agrāk mēdza teikt - "kaimiņu dimensijās", tāpēc vēsture nav saglabājusi pierādījumus par tā parādīšanos.
- Hmm, interesanti. Daudz hipotēžu, vai ne?
- Tā ir viņu vājība. Lai gan patiesība mēdz būt daudzpusīga. Varbūt arī mūsu gadījumā tā atrodas daudzu hipotēžu krustpunktā? Ir tikai viens ceļš uz to - zināšanas.
Romašins tikko manāmi pasmaidīja.
- "Tūkstošiem ceļu ved prom no mērķa, un tikai viens ved uz to", Monteņs. Senie filozofi zināja gudro teicienu vērtību. Vai jums nepieciešama mana palīdzība?
- Vēl nē.
- Tad uz redzēšanos. Gaidīšu pēc divām stundām... ja nekas nenotiks. Es ceru, ka pasaule pastāvēs tik ilgi.
Viņi uzsmaidīja viens otram, izjūtot savstarpējas simpātijas, un Pāvels izgāja no drošības nodaļas vadītāja kabineta.
Koridorā viņš sadūrās ar steidzīgu cilvēku. Abi vienlaikus atvainojās un, paspēruši divus soļus, apstājās.
- Pāvels?
- Žeņa!
- Nu, sveiks, klaidoni! Nebiju domājis ar tevi šeit satikties. Tu taču esi kosmosa inspektors, cik atceros. Vai arī pārcēlies uz nodaļu, pie Zemiešiem?
- Uz laiku, Žeņa, īslaicīgi.
- Skaidrs. Laika laboratorijas katastrofa?
- Seko jaunumiem? Uzminēji. Bet kur pats esi?
- Tajā pašā vietā: pārbaudes poligons, sauszemes transporta brigāde. Vai neesi jau aizmirsis? Puiši atceras tevi, it īpaši Vitolds, viņš jau ir montāžas un testēšanas iekārtu vadītājs.
- puisis uzaudzis. Es arī visus atceros, nodod sveicienus.
- Noteikti. Kāpēc tu nejautā, kā Lūcija?
Pāvels nemanāmi pavīpsnāja.
- Ceru, ka ar viņu viss ir kārtībā.
Jevgenijs paklusēja.
- Vai tu viņas dēļ aizgāji? Puiši ilgi brīnījās...
- Sevis paša dēļ.
- Skaidrs. Labi, tā ir pagātne. Es skriešu, mani gaida. Ienāc pie mums, ja esi brīvs. Starp citu, mums ar Lūciju ir meita, nosaucām Alevtina. Lūcija pameta brigādi, un mēs apprecējāmies.
Jevgeņijs saspieda plaukstu dūrē, atvadu žestā to pacēla un aizgāja.
Pāvels palika stāvam, apstulbināts no ziņām, pēc tam lēnām devās uz savu kabinetu. Tur viņš ierakstīja parādījušās domas kristālā, izlasīja pēc pieprasījuma saņemtos ziņojumus, un pats atsauca atmiņā Lūciju, mēģināja iedomāties, kāda viņa tagad izskatās, kāda viņai meita, kāpēc viņa apprecējās ar Baranovu... Cik gadus viņi bija kopā, vienā un tajā pašā pulkā, dienu pēc dienas, un katru reizi viņa bija atšķirīga: dažreiz sirsnīga un maiga, tad sveša un nelaipna, ķircinoša un izsmējīga, neaizsargāta un bezpalīdzīga, stingra un spēcīga, kaprīza un nepacietīga... Tā arī palika noslēpums, kāda viņa ir patiesībā. Dzejniekam bija taisnība, sakot:
Katram sava slepenā pasaule.
Ir labākais brīdis šai pasaulē.
Ir sliktākā stunda šai pasaulē.
Bet viss paliek apslēpts...
Un līdz šim personīgā pasaule ir noslēpums un ilgi paliks noslēpums citiem. Šīs rindas, iespējams, ir attiecināmas arī uz Lūciju. Kāpēc viņa pēkšņi zaudēja interesi par Pāvelu pēc tik daudzām tikšanās reizēm? Kāpēc vienkāršākais Žeņa Jevgenijs, kuru viņa nemaz neievēroja, pēkšņi kļuva par viņas vīru? Mūžīgais zaudētājs un neveiksminieks līdz kretinismam vienkāršs, labs matemātiķis, bet slikts sportists, tievs un neizskatīgs - un blakus Lūsijai iespaidīgs, skaists, pārliecināts ... Grūti iedomāties! Neiespējami iedomāties! Un tomēr - fakts! Fakti ir spītīgas lietas, kā teica gudrais. Tiesa, viņš vairs neizskatās pēc inteliģenta ņuņņas ar brillēm, viņš ir nobriedis, pieņēmies svarā... Viņas ietekmē? ..
Pāvels attapās, paskatījās pulkstenī un sāka steigties. Bija laiks doties uz Zinātņu akadēmijas ekspertu nodaļu.
Vakarā viņš devās vakariņot Brjanskas restorānā "Zelta šļaksti". Atcerējās draugus, ar kuriem reiz bija bijis šeit, daudzas reizes - kopā ar Lūciju, domāja par savu darbu, kā parasti visu saņemto informāciju salika pa plauktiem. Mīklu bija pietiekami, lai izdarītu kādu kuriozu secinājumu, un no rīta viņš nolēma tikties ar komisāru. Un, beidzot vakariņas, domāja vai nepiezvanīt Jevgenijam, kurš viņu piesaistīja ar slimīgu ziņkāri (Lūcijas vīrs, oho!).
Baranovs viņam piezvanīja pats, tieši uz restorānu. Pāvelam uz galda izauga skaista svecīte ar emkanu, kas pārvērtās par video pārraidi, un viņš pārsteigts, ieraudzīja sev priekšā Jevgeņija Baranova seju.
- Labu apetīti, - izmēģinātājs dzīvespriecīgi pasmaidīja. - Tu neienāci pie mums, tāpēc zvanu. Lūcija grib tevi redzēt, kā arī dzirdēt interesantu stāstu, un mums radās doma: vai tu mums kopā ar viņu parādīsi Stumbru? Es to neesmu redzējis naktī, arī Lūcija ne. Un tad mēs pasēdēsim kaut kur un patērzēsim.
