Pāvels klusēdams skatījās bijušā paziņas sejā, arvien vairāk saspringdams, taču neizrādīja savas jūtas. Viņš mierīgi pamāja:
- Kāpēc gan neparādīt. Kur es varu jūs paņemt?
- Mēs neesam tālu, netālu no otrā Brjanskas metro. Un atbilstoši ģērbušies.
- Gaidiet, es būšu pēc dažām minūtēm.
Vioms saritinājās pavedienā, izdzisa.
Pāvels, domīgi noliecis galvu, paskatījās uz galdu, mēģinot atrast iemeslu pēkšņajai Baranova interesei par hronolaboratoriju, pēc tam paslapināja lūpas un piecēlās. Pēc ceturtdaļstundas viņš ar ērtu piekūna klases kuteri pielidoja pie metro.
Jevgeņijs un Lūcija viņu gaidīja pustumsā aiz zilo egļu dzīvžoga. Baranovs bija ģērbies pelēkā kokosā, Lūcija - gaišā sporta unikā, un Pāvels, kurš zināja, ka viņai nepatīk sports un cieši pieguļošs apģērbs, vēl vairāk uzvilkās.
- Sveiks, inspektor. Lūcija noskūpstīja viņu uz vaiga. - Tu, kā vienmēr, esi akurāts, stiprs, formā. Vai mēs neatraujam tevi no darba? Man šķiet, ka ideja ir brīnišķīga - paskatīties uz Brjanskas hronolaboratoriju no augšas. Vai mūs tur ielaidīs?
- Apvaino, - teica Pāvels, klausoties savās izjūtās, bet neuzdrošinoties sekot iekšējam ieteikumam atteikties no lidojuma. Nodomāja: gan paspēšu brīdināt Romašinu, ja kas ...
Precētais pāris iekāpa kuterī, Ždanovs ieņēma pilota vietu, un viņi pacēlās.
Ceturtdaļa stundas pagāja nenoteiktās sarunās, atmiņās, Lūcijas ohos un ahos, apbrīnojot nakts ainavu.
Kutteris klusi slīdēja naktī, apsteidzot retos ceļabiedrus, kas bija redzami tikai pēc mirgojošajām gabarītugunīm. Zem tā peldēja krāsainu dzirksteļu, plankumu un gaismas svītru izbārstījumi - ciemati un kempingi, zvēru fermas un biosintēzes rūpnīcas, magnetoplānu stacijas, sporta centri, atpūtas nami, kultūras centri. Pilsētu iziršana jau bija sasniegusi punktu, kurā ēku koncentrācija tika uztverta kā novirze no normas, un zemes virsma no trīs kilometru augstuma atgādināja vienu kolosālu parku - pilsētu-mežu. Tikai laiku pa laikam gaismas staros un mirgošanā parādījās tumšas spraugas: upes un purvi, civilizācijas neskartas mežu salas, aizsargājamās un tūristu zonas. Dienvidos zilgani mirgodams lēnām dzisa Brjanskas centrālais reģions ar senatnes pieminekļiem - pamazām izgaisa, pazūdot aiz horizonta. Vairākās vietās debesīs ietiecās baltie liftu spieķi, virzoties atpakaļ, pazūdot uz dažu konstrukciju spilgtākā spīduma fona. Ziemeļos, uz kurieni devās kuteris, no horizonta pacēlās vienmērīgi balta kolonna, iegremdēta daudzkrāsainā gaismas mākonī. Kolonna strauji auga un drīz aizēnoja ceturto daļu debesu.
- Kas tas ir? - nočukstēja pieklususī Lūcija.
- Hronokvantu paātrinātāja tornis, - Pāvels atbildēja, nožēlodams, ka piekritis šai pastaigai. Viņš tā arī nesaprata, ar ko Baranovs piesaistīja Lūciju tik lielā mērā, ka viņi apprecējās un pat dzemdēja meitu. - Īsāk mēs to saucam par Stumbru.
Kutteris uzkāpa augstāk un lēnām peldēja pie gigantiskās caurules, kas atradās apmēram astoņu kilometru attālumā. Pilota kabīnē atskanēja zvana pīkstoņa, un uzmirgoja sārta indikatora gaisma. Pāvels nospieda sakaru pogu.
- Bortam X, jūs ienācāt aizliegtajā zonā, aizliegtajā zonā! - atskanēja automātam raksturīgā balss. - Ieeja tikai īpašiem transportlīdzekļiem. Norādiet savu kodu, izsaukumu, nodaļas pasi.
- Kods simts septiņi, drošības departamenta inspektors Pāvels Ždanovs, "Roud Asker" grupa.
Pēc sekundes atskanēja atbilde:
- Ieeja atļauta.
"Piekūns" turpināja lidojumu.
- Cik stingri! - sacīja Jevgēnijs. - Vai tas ir tas pats hrono paātrinātājs? Šķiet, ka nesen es redzēju video pārraidi no notikuma vietas. Bet dabā tas ir ... - viņš pameklēja vārdu - nopietnāk. Joprojām nav zināms, kas īsti notika?
Kuteris lidinājās virs baltās kolonnas augšdaļas. Pilotiem šķita, ka viņi ieskatījās dziļā akā ar gaismas sienām. Stumbra augšdaļa bija nedaudz izplūdusi un drebēja, it kā pārklāta ar apsildīta gaisa plūsmu.
Pāvels pacēla galvu un zenītā ieraudzīja sārtu gaismas plankumu, līdzīgu vējā lidojošam kvēlojošam zirnekļa tīklam. Viņu pēkšņi sagrāba asa briesmu sajūta, it kā kāds milzis vienaldzīgi pieliktu izstarotāju viņa mugurai un uzliktu pirkstu uz sprūda. Tajā pašā mirklī kolonna zem viņiem iedegās ar trīcošu dzeltenu gaismu, uz ausu membrānām krita dobjš trieciens, kuteris tika uzmests duci metru uz augšu. Lūcija noelsās.
Mirgojošs gaismas mākonis gredzenā noripoja pa Stumbra kolonnu uz zemi, un drūmās ragainās mašīnas atkāpās no tā atpakaļ. No kaut kurienes aiz kalniem Stumbrā atkal un atkal no visām pusēm triecās zaļas uguns šķēpi. Velnišķīga svilpšana un sprakšķēšana noslāpēja visas citas skaņas, un tad uzreiz iestājās pilnīgs klusums, it kā aparāts būtu iekritis dziļi pazemē.
Pāvels mierinoši pieskārās Lūcijas plecam un pacēla kuteri.
Nezinātājam svešais stihiju spēks zem viņiem sāka mazināties, Tornis pārstāja mirdzēt ar dzeltenu mirdzumu un tagad izskatījās kā caur pelēkiem pelniem gruzdoša pagale. Baltas perlamutrā zaigojošās liesmas gredzens sadalījās mākoņīšos un nodzisa. No visām pusēm Stumbru ielenca grupējoties kolonnās, tumsā neredzamu mašīnu gaismas.
