- Jā! - Ivans beidzot ar izjūtu teica. - Tas neizskatās pēc Zemes! Bet citplanētieši arī ir nieki!
- Kas tad? - Taija klusi jautāja. - kur mēs esam, pēc tavām domām?
Ivans klusēja, un ar jaunu uzmanību viņi sāka apskatīt ainavu no divsimt metru augstuma.
- Tur zem mums ir it kā mežs, - Ivans nedroši sacīja. - Nokāpt... Bet kā?
- Ja šī ir ēka, tad jābūt liftiem vai kāpnēm. Meklēsim, bet ja neatradīsim - atgriezīsimies šeit un domāsim vēl.
Ivans vilcinājās, uzmetis aci iedobuma gaismas substances cepurei un apņēmīgi devās zāles dziļumos.
- Neatpaliec un skaties zem kājām, te ir daudz aku.
Izsalkums un slāpes, kas viņus mocīja vairāk nekā pusdiennakti, bija nedaudz atkāpušies, dodot vietu satraukuma un cerību vilnim.
Viņiem paveicās - šis koridors nebija bezgalīgs. Pusstundas laikā tas aizveda viņus uz apaļu zāli, kuras centrā atradās caur griestiem un grīdu ejoša apmēram trīs metru diametra caurule. Caurules vienā pusē bija logs vai durvis no bieza matēta stikla. Aiz stikla neko redzēt nebija iespējams, lai gan Ivanam šķita, ka viņš redz kaut kādu telpisku režģa konstrukciju.
- Droši vien lifts, - viņš teica, uzsitot uz stikla un klausoties, kā tas nozvana ar plāna kristāla skaņu.
Zāle bija pilnīgi tukša, visa pieķēpāta ar kaut kādu krāsu vai kvēpiem. Šeit bija mazāk putekļu, bet tas nevarēja paslēpt pēdas, kas šķērsoja grīdu dažādos virzienos. Bija apaļas un ovālas, mazas un lielas pēdas, kas piederēja suņiem un citiem dzīvniekiem, bet bija pēdas, kas interesēja Ivanu - cilvēku. Garām bija gājuši divi cilvēki, pie tam basām kājām. Šīs pēdas iznāca no lifta stikla durvīm, kā Ivans sauca cauruli zāles centrā, un beidzās pie durvīm ar metāla sloksni: zālē bija divas šādas durvis. Durvis no koridora, pa kurām viņi iegāja zālē, palika atvērtas.
Ivans mēģināja atvērt arī pārējās durvis, bet vienas no tām uz mirkli atvērās un atkal aizcirtās, bet otrās, saritinājušās izzuda, aiz tām atklājot tumšu caurumu ar slīpām metāla sijām, uz kurām dažviet bija saglabājušies pakāpieni un pat veselas kāpnes. Bez īpaša aprīkojuma te nebija iespējams nokāpt.
- Jā-a, - Ivans ievilka, paspīdinādams augšup un lejup. - pa virvēm kaut kā jau varētu nolaisties... - Viņš paklusēja. Kāpņu šahtā atskanēja dažādas skaņas: attāla čirkstoņa, sitieni un kliedzieni, pārspējot iepriekšējos trokšņus - čaukstēšanu, sprakšķēšanu, čukstošo atbalsi... Dzīvības atbalsis... Zemāk virmoja aktīva dzīve, kas izteikti atšķīrās no šī mirušā horizonta klusuma un neomulības.
Ivans pārstāja spīdināt un nolika laternu tā, lai gaismu izkliedētu zāles siena.
- Ko mēs darīsim tālāk?
Viņi paskatījās viens uz otru. Taija turējās braši, bet bija bāla, zem acīm gulēja ēnas, sejā jaudās nogurums. Ivans neviļus pieskārās diennakts rugājiem uz vaigiem, pasmīnēja. Par skuvekli, iespējams, būs jāaizmirst uz ilgu laiku.
- Mums jātiek lejā uz zemi, uz pirmo stāvu, - teica Taija. - Šeit viss ir kā izmiris.
- Un elementārais demogrāfiskais nodrošinājums arī netiek ievērots, - teica Ivans. - Nav pietiekami daudz pārtikas, apģērba un pajumtes, lai varētu dzīvot... Man bija konfekte, bet es to jau sen apēdu. Un tādu kā es gabarītu cilvēka norma ir trīs tūkstoši astoņi simti kilokaloriju dienā!
Taija daiļrunīgi norija siekalas, un viņi abi iesmējās. Par kilokalorijām varēja tikai sapņot.
Nolēma tuvākajās telpās pameklēt vismaz kaut ko līdzīgu virvei. Līdz nesagrautajiem kāpņu pagriezieniem nebija iespējams nokļūt.
- Eh, ja lifts darbotos! - Ivans nopūtās, apejot cauruli ar durvīm. - Hop! - un mēs esam lejā. - Viņš uzsita ar stieni, no kura nešķīrās, pa skanīgo stiklu un uzkliedza: - Sezam, atveries! Es kam teicu?! - Un sastinga ar atvērtu muti.
Durvis pēkšņi pārklājās ar izgaismotu režģi, un nedzirdami nobruka uz grīdas stikla kristālu kaudzē.
- Še tev reize! - Ivans noburkšķēja, skatīdamies uz kabīni, kas atklājās acīm. - Vai es būtu Laupītāja-Lakstīgalas pēctecis?
Kabīne bija samontēta no restēm, caur kurām bija redzamas lifta akas sienas, un to apgaismoja mirgojoša zila gaisma no neredzamiem avotiem.
Taija ielūkojās kajītē, bet Ivans, atjēdzies, pavilka viņu malā.
- Bet, ja mēs iestrēgsim, kas palīdzēs?
Taija paraustīja plecus.
- Kaut kā jau izkļūsim. Galva tak tev ir uz pleciem?
Ivans klusēdams pagriezās un pirmais ienāca lifta kabīnē, iepriekš pārbaudījis baltās, tīrās grīdas izturību. Pa kreisi no durvīm viņš ieraudzīja tumšu lodziņu rindu. Viens no tiem kvēloja, bet tajā nebija attēlots stāva numurs, bet gan kāda nesaprotama zīme - divus gredzenus šķērsojošas bultiņas veidā.
- Mēs esam šeit, - viņš uzspieda pirkstu pa lodziņu.
- Loģikā tev, iespējams, bija "teicami," - Taija minēja ar jautrām dzirkstīm acīs.
Ivans izlikās, ka viņas vārdos nemana ironiju.
- Kur te ir viņu pirmais stāvs? Ko darīt, ja ēka nonāk pazemē?
- Es arī par to iedomājos.
- Bet, spriežot pēc augstuma, kādā atrodas mūsu mirušais stāvs, tad pogu acīmredzami nepietiek: to vajadzētu būt vismaz simtam, bet šeit ir tikai ducis.
- Varbūt stāvu augstums visur nav vienāds?
